Gleznojot
man ir vajadzīga dabas klātbūtne, stāsta Maija Bērziņa. Vismaz tuvumā, kaut
vai aiz loga. Lai dzirdētu vēju vai jūras šalkas. Tāpēc es piedalos daudzos
plenēros - Latvijā, Lietuvā. Agrāk es skicēju, zīmēju tieši dabā. Man bija
sakrātas veselas mapes ar šādiem uzmetumiem. Taču sapratu - pēc kāda laika mana
interese par šiem motīviem zūd. Skicē ieliku visu spēku un visu dedzību. Īstais
darbs iznāca tikai kā atkārtojums vai kopija. Tāpēc tagad strādāju alla prima -
dabā iesāku gleznot un arī pabeidzu. Strādājot darbnīcā, darbu var pārmocīt un
pazaudēt sākuma noskaņu. Taču noskaņa man ir vissvarīgākā. Es varu izmainīt
ainavas elementus un zīmējumu, taču noskaņa vienmēr paliek - tas ir kāds
aizejošs mirklis vai, piemēram, vasaras tveice. Man patīk priecīgas, vieglas un
gaišas krāsas. Saule un vasara. Savu smagumu gleznās es iekšā nelieku. Rīkojos
tieši otrādi - gaiši gleznojot, cenšos to aizmirst. Tāpēc vēlie rudens un ziemas
mēneši man ir visgrūtākie - tumšais laiks mani nospiež. Tad sēžu iekšā un
domāju, taisu skices.
Maija Bērziņa dzimusi 1949. gadā, mācījusies Rozentāla skolā un Mākslas
akadēmijas pedagoģijas nodaļā. Māksliniece ir Latvijas Mākslinieku savienības un
Daugavpils reģiona mākslinieku asociācijas biedre. Personālizstādes: Daugavpils
(2005, 1999, 1989, 1988, 1983, 1982), Rīga (1994, 1990, 1982), Salaspils(1999,
1982), Sigulda (1982), Paneveža (1986); grupu izstādes: Daugavpils (1999, 1998,
1997, 1989), Rīga (1999, 1998, 1987, 1994, 1989, 1983, 1976, 1973), Rēzekne
(1998), Salaspils (1996), Paneveža (Lietuva, 1987), Ribnica-Damgartene (Vācija,
1999), Parīze (Francija, 1991,1992), Toronto (Kanāda, 1991, 1992).
Gleznojot
man ir vajadzīga dabas klātbūtne, stāsta Maija Bērziņa. Vismaz tuvumā, kaut
vai aiz loga. Lai dzirdētu vēju vai jūras šalkas. Tāpēc es piedalos daudzos
plenēros - Latvijā, Lietuvā. Agrāk es skicēju, zīmēju tieši dabā. Man bija
sakrātas veselas mapes ar šādiem uzmetumiem. Taču sapratu - pēc kāda laika mana
interese par šiem motīviem zūd. Skicē ieliku visu spēku un visu dedzību. Īstais
darbs iznāca tikai kā atkārtojums vai kopija. Tāpēc tagad strādāju alla prima -
dabā iesāku gleznot un arī pabeidzu. Strādājot darbnīcā, darbu var pārmocīt un
pazaudēt sākuma noskaņu. Taču noskaņa man ir vissvarīgākā. Es varu izmainīt
ainavas elementus un zīmējumu, taču noskaņa vienmēr paliek - tas ir kāds
aizejošs mirklis vai, piemēram, vasaras tveice. Man patīk priecīgas, vieglas un
gaišas krāsas. Saule un vasara. Savu smagumu gleznās es iekšā nelieku. Rīkojos
tieši otrādi - gaiši gleznojot, cenšos to aizmirst. Tāpēc vēlie rudens un ziemas
mēneši man ir visgrūtākie - tumšais laiks mani nospiež. Tad sēžu iekšā un
domāju, taisu skices.
