|
 Gleznojot
man ir vajadzīga dabas klātbūtne, stāsta Maija Bērziņa. Vismaz tuvumā,
kaut vai aiz loga. Lai dzirdētu vēju vai jūras šalkas. Tāpēc es piedalos
daudzos plenēros - Latvijā, Lietuvā. Agrāk es skicēju, zīmēju tieši dabā.
Man bija sakrātas veselas mapes ar šādiem uzmetumiem. Taču sapratu - pēc
kāda laika mana interese par šiem motīviem zūd. Skicē ieliku visu spēku un
visu dedzību. Īstais darbs iznāca tikai kā atkārtojums vai kopija. Tāpēc
tagad strādāju alla prima - dabā iesāku gleznot un arī pabeidzu. Strādājot
darbnīcā, darbu var pārmocīt un pazaudēt sākuma noskaņu. Taču noskaņa man
ir vissvarīgākā. Es varu izmainīt ainavas elementus un zīmējumu, taču
noskaņa vienmēr paliek - tas ir kāds aizejošs mirklis vai, piemēram,
vasaras tveice. Man patīk priecīgas, vieglas un gaišas krāsas. Saule un
vasara. Savu smagumu gleznās es iekšā nelieku. Rīkojos tieši otrādi -
gaiši gleznojot, cenšos to aizmirst. Tāpēc vēlie rudens un ziemas mēneši
man ir visgrūtākie - tumšais laiks mani nospiež. Tad sēžu iekšā un domāju,
taisu skices.
Maija Bērziņa dzimusi 1949. gadā, mācījusies Rozentāla skolā un Mākslas
akadēmijas pedagoģijas nodaļā. Māksliniece ir Latvijas Mākslinieku
savienības un Daugavpils reģiona mākslinieku asociācijas biedre.
Personālizstādes: Daugavpils (2005, 1999, 1989, 1988, 1983, 1982), Rīga
(1994, 1990, 1982), Salaspils(1999, 1982), Sigulda (1982), Paneveža
(1986); grupu izstādes: Daugavpils (1999, 1998, 1997, 1989), Rīga (1999,
1998, 1987, 1994, 1989, 1983, 1976, 1973), Rēzekne (1998), Salaspils
(1996), Paneveža (Lietuva, 1987), Ribnica-Damgartene (Vācija, 1999),
Parīze (Francija, 1991,1992), Toronto (Kanāda, 1991, 1992).
|
