Spilgti ir Latgales kontrasti. Vienkāršais un pieticīgais šeit mijas ar izkopto un grezno. Dažād laiki, ejot pāri, novadā ir atstājuši savas pēdas, vairāk gan drupu veidā. Un tomēr āri Latgales zilajiem ezeriem, gleznainām birztalām un pakalniem kā gaiša dominante debesīs ietiecās mūra baznīcu augstie torņi. Krāsainība, pretēji ikdienas dzīves pelēcībai, gadsimtu aitā iedzīvinājusies arī tautas mākslas darinājumos.

Latgales keramika šodien tiek uzskatīta par vienu no unikālākajiem amatniecības veidiem Latvijā un arī Eiropā. Tās sākotne meklējama ne tikai ļoti senos etnogrāfiskajos, bet arī arheoloģiskajos slāņos. Māla darinājumi novadā pazīstami kopš 5. gadu tūkstoša pirms  mūsu ēras. Te sastopama ķemmes - bedrīšu, auklas, tekstilā, švīkātā, gludā, apmestā, spodrinātā un cita veida keramika.

Apdedzināšanai izmantoja saimniecības pavardus. Kopš 5. gadsimta pazīstama arī svēpētā keramika. 10. gadsimtā sāka ieviesties ātri rotējoša podnieku ripa un speciāli cepļi. Podniecība veidojās par amatu, kuram pievērsās vīrieši. Pilnveidojās tehnoloģija, trauku tipi, formas, ornamentika. Populārs kļuva taisnu un līkloču līniju raksts, kuru ievilka traukam rotējot uz virpas. 15. gadsimtā parādījās glazūra, vēlāk - angoba.

Līdz ar rūpniecības attīstību pazuda māla tauku īpatsvars citu novadu saimniecībās. Latgalē ekonomiskās situācijas savdabība saglabāja mājamatnieku ražojumu lomu daudz ilgāk. Māla trauku praktiskā pielietojamība noteica daudzu talantīgu podnieku paaudžu izstrādāto  tipu - piena podu, vāravnieku, eļļas trauku, bļodu, krūžu un citu - augstās estētiskās kvalitātes.

Tā kā Latgales novada podnieki izmantoja sauso glazūru un apdedzināšanu veica vaļējos cepļos, tad neatkārtojamo toņu nianšu panākšanā liela loma bija ugunij, dūmiem, tvaikiem, arī nejaušībai.

30.-tajos gados keramiķi sāka piedalīties izstādē. Vispāratzītu autoritāti guva spilgtas personības, kuras radīja un pilnveidoja stilu. Tā A. Palāna darbība noteica vāžu, svečturu formu un rotājumu attīstību visā novadā.  P. Vilcāns deva ievirzi ļoti precīzu, smalku skrāpētu rakstu, virtuozi izsvarotu trauku siluetu tapšanai. 1937. gadā Vispasauls un tehnikas izstādē Parīzē abu šo keramiķu meistarība tika novērtēta ar zelta medaļām, A. P. Riuču, S. Kalves - ar sudraba.

Pēckara periodā podniecību līdz iznīcības robežai noveda kolektivizācijas spaidi. Tautas mākslu reabilitēt tā laika varas vīru acīs palīdzēja tādas kolorītas personības kā mākslinieks E. Detlavs un it īpaši mākslas zinātnieks J Pujāts (1925 - 1988). Mākslas zinātnieks J. Pujāts, lietpratīgi izmantojot tā laika valsts varas lēmumus, izvērsa aktīvu darbību šī senā amata saglabāšanā un attīstīšanā. Rosība sākās Rēzeknes, Daugavpils, Preiļu pusē. Latgales keramikā sevi pieteica jauna paaudze, kas podniecībā ienāca ne tikai tradicionāli amatu pārmantojot, bet arī tā pamatus apgūstot Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā un papildinoties novada meistaru darbnīcās.

J.Pujāts aizgāja  tā arī nepieredzējis savas grāmatas "Latgales keramika 19. gs. vidus - 20. gs. 80. gadi" izdošanu, bet kā skolotājs viņš savu bija paveicis  Latgales keramika joprojām ir dzīva. Podnieka amats tiek nodots no meistara māceklim un tā tiek saglabāta cilvēces pieredze māla kā materiāla izmantošanā. Īpaši savu skolotāju pat pēc trīsdesmit gadiem novērtē Evalds Vasiļevskis, kurš saka: "Cilvēka spēki nevar četrkāršoties, ne dubultoties, tāpēc katra amatnieka sūtība ir radīt darbus, kas pēc izgatavošanas paņēmieniem, materiāla apstrādes veidiem un apdedzināšanas tehnoloģijām ir klasificējama kā reāli vienīgie eksemplāri. 1976. gada 9. decembrī man bija tas gods satikt savu skolotāj, tā ir nozīmīga diena, kuru gribas atcerēties.

Galerija "Mans's" ir popularizējusi "Pūdnīku skūlas" veikumu visu savu pastāvēšanas laiku, un darīs to arī turpmāk.

Foto no E. Vasļevska arhīva