   
|
Spilgti ir Latgales kontrasti. Vienkāršais un pieticīgais
šeit mijas ar izkopto un grezno. Dažād laiki, ejot pāri, novadā ir atstājuši
savas pēdas, vairāk gan drupu veidā. Un tomēr āri Latgales zilajiem ezeriem,
gleznainām birztalām un pakalniem kā gaiša dominante debesīs ietiecās mūra
baznīcu augstie torņi. Krāsainība, pretēji ikdienas dzīves pelēcībai, gadsimtu
aitā iedzīvinājusies arī tautas mākslas darinājumos.
Latgales keramika šodien tiek uzskatīta par vienu no
unikālākajiem amatniecības veidiem Latvijā un arī Eiropā. Tās sākotne meklējama
ne tikai ļoti senos etnogrāfiskajos, bet arī arheoloģiskajos slāņos. Māla
darinājumi novadā pazīstami kopš 5. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Te
sastopama ķemmes - bedrīšu, auklas, tekstilā, švīkātā, gludā, apmestā,
spodrinātā un cita veida keramika.
Apdedzināšanai izmantoja saimniecības pavardus. Kopš 5.
gadsimta pazīstama arī svēpētā keramika. 10. gadsimtā sāka ieviesties ātri
rotējoša podnieku ripa un speciāli cepļi. Podniecība veidojās par amatu, kuram
pievērsās vīrieši. Pilnveidojās tehnoloģija, trauku tipi, formas, ornamentika.
Populārs kļuva taisnu un līkloču līniju raksts, kuru ievilka traukam rotējot uz
virpas. 15. gadsimtā parādījās glazūra, vēlāk - angoba.
Līdz ar rūpniecības attīstību pazuda māla tauku īpatsvars
citu novadu saimniecībās. Latgalē ekonomiskās situācijas savdabība saglabāja
mājamatnieku ražojumu lomu daudz ilgāk. Māla trauku praktiskā pielietojamība
noteica daudzu talantīgu podnieku paaudžu izstrādāto tipu - piena podu,
vāravnieku, eļļas trauku, bļodu, krūžu un citu - augstās estētiskās kvalitātes.
Tā kā Latgales novada podnieki izmantoja sauso glazūru un
apdedzināšanu veica vaļējos cepļos, tad neatkārtojamo toņu nianšu panākšanā
liela loma bija ugunij, dūmiem, tvaikiem, arī nejaušībai.
30.-tajos gados keramiķi sāka piedalīties izstādē.
Vispāratzītu autoritāti guva spilgtas personības, kuras radīja un pilnveidoja
stilu. Tā A. Palāna darbība noteica vāžu, svečturu formu un rotājumu attīstību
visā novadā. P. Vilcāns deva ievirzi ļoti precīzu, smalku skrāpētu rakstu,
virtuozi izsvarotu trauku siluetu tapšanai. 1937. gadā Vispasauls un tehnikas
izstādē Parīzē abu šo keramiķu meistarība tika novērtēta ar zelta medaļām, A. P.
Riuču, S. Kalves - ar sudraba.
Pēckara periodā podniecību līdz iznīcības robežai noveda
kolektivizācijas spaidi. Tautas mākslu reabilitēt tā laika varas vīru acīs
palīdzēja tādas kolorītas personības kā mākslinieks E. Detlavs un it īpaši
mākslas zinātnieks J Pujāts (1925 - 1988). Mākslas zinātnieks J. Pujāts,
lietpratīgi izmantojot tā laika valsts varas lēmumus, izvērsa aktīvu darbību šī
senā amata saglabāšanā un attīstīšanā. Rosība sākās Rēzeknes, Daugavpils, Preiļu
pusē. Latgales keramikā sevi pieteica jauna paaudze, kas podniecībā ienāca ne
tikai tradicionāli amatu pārmantojot, bet arī tā pamatus apgūstot Rēzeknes
lietišķās mākslas vidusskolā un papildinoties novada meistaru darbnīcās.
J.Pujāts aizgāja tā arī nepieredzējis savas grāmatas
"Latgales keramika 19. gs. vidus - 20. gs. 80. gadi" izdošanu, bet kā skolotājs
viņš savu bija paveicis Latgales keramika joprojām ir dzīva. Podnieka
amats tiek nodots no meistara māceklim un tā tiek saglabāta cilvēces pieredze
māla kā materiāla izmantošanā. Īpaši savu skolotāju pat pēc trīsdesmit gadiem
novērtē Evalds Vasiļevskis, kurš saka: "Cilvēka spēki nevar četrkāršoties, ne
dubultoties, tāpēc katra amatnieka sūtība ir radīt darbus, kas pēc izgatavošanas
paņēmieniem, materiāla apstrādes veidiem un apdedzināšanas tehnoloģijām ir
klasificējama kā reāli vienīgie eksemplāri. 1976. gada 9. decembrī man bija tas
gods satikt savu skolotāj, tā ir nozīmīga diena, kuru gribas atcerēties.
Galerija "Mans's" ir popularizējusi "Pūdnīku skūlas" veikumu
visu savu pastāvēšanas laiku, un darīs to arī turpmāk.


Foto no E. Vasļevska arhīva |