2006. gada oktobris

     Nebijusi akcija "Gleznas upei jeb Gleznu svētceļojums pa Daugavu", kuras laikā mākslinieku duets no Melles Vācijā - Rozvita un Dīters Pentceki - izstāda un ļauj plūst kopā ar Daugavas ūdeņiem 12 lielformāta daudzu gadu laikā veidotajām gleznām, no mākslas notikuma negaidīti pārtop nozīmīgā kultūrtūrisma  izstādē, ļaujot upei kopā ar gleznām līdzināties milzu muzejam un galerijai vienlakus, ieraujot šajā notikumā ikvienu kā liecinieku.

   Vācu mākslinieku pāra akcija aizsākās jau šāgada  martā Vācijā, kad Latvijas lielākajai upe nolemtās gleznas tika izstādītas Mellē un Osnabrukā, vienlaikus turpinot vākt līdzekļus ieceres turpināšanai. Latvijā akcija sākās 5. septembrī, kad Dītera upei lemto gleznu izstāde tika atklāta  Daugavpils cietokšņa Citadelē. Galvenie  akcijas notikumi sākās 11. septembrī, kad darbi, kas ar vasku, parafīnu un citiem materiāliem veidoti ūdensizturīgi, tika nodoti Daugavai, ļaujot tiem plūst kopā ar upes straumi, cik tālu vien iespējams.

   Abi mākslinieki ir Otrā pasaules kara bērni, dzimuši 1939. gadā. Paši vēstures griežos gan cietuši, gan ieguvuši. Kopīgus mākslas projektus organizējuši kopš 1990. gada un īpaši pēdējā laikā kopš Melles un Jēkabpils sadraudzības ceļi viņus 1997. gadā atveduši uz Latviju, daudz domājuši par Latvijas un Vācijas saitēm daudzu gadsimtu garumā. Kādā o sešiem iepriekšējiem mūsu valsts apmeklējumiem Rozvitai un Dīteram spēcīgu iespaidu ar saturisku pildījumu atstājis Daugavpils cietokšņa un Salaspils memoriāla apmeklējums, pēc kā mākslinieku pāris nolēmis abas vietas iekļaut topošajā akcijā kā dominantes. Gleznas, kas izturēja ceļojumu pa Daugavu,  1. oktobra vakarā  Salaspils koncentrācijas nometnes vietā tika sadedzinātas. Akciju noslēdz Dītera grafiku izstāde Galerijā "Mans's".

  Pentceki savos darbos risina varas, ciešanu, tolerances, kara un miera, cilvēku un tautu saprašanās problēmas. Jau 20 gadus Dīters savu daiļradi koncentrē uz renesanses mākslu. Viņš nodevies renesanses mākslinieku gleznu citēšanai - no darba ņem detaļu, ko pārvērš atsevišķā mākslas darbā.

D. Kalniņa

 

                                                            

 

                                                      

 

                                  

 

                                     

 

                           

 

           

 

                 

 

         

            

        

    Jau kopš senatnes upes veido pasaules tēlu. Platonam Sokrats stāsta “kā tas uz zemes zem debesīm ir radīts”, par visu aptverošo Okeanos un par Acheron, kuri rūpējas par dzīves asinsriti.
    Šādas straumes bieži esot ar pretēju virzienu, kā tas ir ar degošo dubļu un pelnu upi Pyriphlegethon, kura zem zemes satiekas ar savu tumši zilo pretmetu Kokytos.

   Mūsdienās kāda reāla upe var mums kļūt par iedomātu gleznu. Un arī pati par savu pretstatu. Pie šādām upēm pieder Daugava, kura plūst cauri Latvijai. No vienas puses tā ir vēl saglabāta dabas skaistuma ainava, no otras puses mēs tas krastos sastopamies ar mazāk skaisto Eiropas karu vēstures ainu.

   Kara zīmes sākas pie Daugavpils ar cietoksni no cara laikiem. Drūmajiem kazemātiem piepulcējas kazarmu pilsētas mūri, kuru lietotāji nepārtraukti mainījušies – kā pēdējie padomju KGB ar vācu SS un otrādi. Visa upes lejup tecējuma vācu  bruņinieku ordeņa pēdas atgādina par iekarošanas un pakļaušanas bezjēdzību kristietības vārdā. Un netālu no Rīgas seko mūsu šausminošākā absurda simbols – Salaspils koncentrācijas nometne.

  Daugava plūst tam visam neizpratnē garām. Upe nesaprot, kāpēc mēs ticam būt no jauna piedzimuši no ūdens un gara (Jāņa 3). Ūdens taču ir zemes dzīvības māte un tam nav nekāda sakara ar kariem par tēvu zemi. Tas atspoguļo mūsos mītošas ilgas pēc mātes – kā Madonnu gleznas, kuras Renesanses laika mākslinieki reiz piepulcināja mākslas plūdumam.

  Daudzus gadus es gleznoju par Grīnvalda ( Grünewald), da Vinči, Dīrera (Dürer), Pontormos Marijas tēmu. Gleznojumi kalpoja mūsu reģionālajiem mākslas sarīkojumiem, - līdz Rosvita ierosināja dot tam pēdējo ceļu pāri reģiona robežām. Atdod tās Daugavai, viņa sacīja, tas varētu radīt upei tāda cilvēka tēlu, kuru viņa labāk saprot.

  Dieter Pentzek