|
Nebijusi akcija "Gleznas upei jeb Gleznu
svētceļojums pa Daugavu", kuras laikā mākslinieku duets no Melles Vācijā -
Rozvita un Dīters Pentceki - izstāda un ļauj plūst kopā ar Daugavas
ūdeņiem 12 lielformāta daudzu gadu laikā veidotajām gleznām, no mākslas
notikuma negaidīti pārtop nozīmīgā kultūrtūrisma izstādē, ļaujot
upei kopā ar gleznām līdzināties milzu muzejam un galerijai vienlakus,
ieraujot šajā notikumā ikvienu kā liecinieku.
Vācu mākslinieku pāra akcija aizsākās jau šāgada martā Vācijā, kad
Latvijas lielākajai upe nolemtās gleznas tika izstādītas Mellē un
Osnabrukā, vienlaikus turpinot vākt līdzekļus ieceres turpināšanai.
Latvijā akcija sākās 5. septembrī, kad Dītera upei lemto gleznu izstāde
tika atklāta Daugavpils cietokšņa Citadelē. Galvenie akcijas
notikumi sākās 11. septembrī, kad darbi, kas ar vasku, parafīnu un citiem
materiāliem veidoti ūdensizturīgi, tika nodoti Daugavai, ļaujot tiem plūst
kopā ar upes straumi, cik tālu vien iespējams.
Abi mākslinieki ir Otrā pasaules kara bērni, dzimuši 1939. gadā. Paši
vēstures griežos gan cietuši, gan ieguvuši. Kopīgus mākslas projektus
organizējuši kopš 1990. gada un īpaši pēdējā laikā kopš Melles un
Jēkabpils sadraudzības ceļi viņus 1997. gadā atveduši uz Latviju, daudz
domājuši par Latvijas un Vācijas saitēm daudzu gadsimtu garumā. Kādā o
sešiem iepriekšējiem mūsu valsts apmeklējumiem Rozvitai un Dīteram spēcīgu
iespaidu ar saturisku pildījumu atstājis Daugavpils cietokšņa un Salaspils
memoriāla apmeklējums, pēc kā mākslinieku pāris nolēmis abas vietas
iekļaut topošajā akcijā kā dominantes. Gleznas, kas izturēja ceļojumu pa
Daugavu, 1. oktobra vakarā Salaspils koncentrācijas nometnes
vietā tika sadedzinātas. Akciju noslēdz Dītera grafiku izstāde Galerijā "Mans's".
Pentceki savos darbos risina varas, ciešanu, tolerances, kara un miera,
cilvēku un tautu saprašanās problēmas. Jau 20 gadus Dīters savu daiļradi
koncentrē uz renesanses mākslu. Viņš nodevies renesanses mākslinieku
gleznu citēšanai - no darba ņem detaļu, ko pārvērš atsevišķā mākslas
darbā. D.
Kalniņa
Jau kopš senatnes upes veido pasaules tēlu. Platonam
Sokrats stāsta kā tas uz zemes zem debesīm ir radīts, par visu aptverošo
Okeanos un par Acheron, kuri rūpējas par dzīves asinsriti.
Šādas straumes bieži esot ar pretēju virzienu, kā tas ir ar
degošo dubļu un pelnu upi Pyriphlegethon, kura zem zemes satiekas ar savu
tumši zilo pretmetu Kokytos.
Mūsdienās kāda reāla upe var mums kļūt par iedomātu gleznu. Un arī pati
par savu pretstatu. Pie šādām upēm pieder Daugava, kura plūst cauri
Latvijai. No vienas puses tā ir vēl saglabāta dabas skaistuma ainava, no
otras puses mēs tas krastos sastopamies ar mazāk skaisto Eiropas karu
vēstures ainu.
Kara zīmes sākas pie Daugavpils ar cietoksni no cara laikiem. Drūmajiem
kazemātiem piepulcējas kazarmu pilsētas mūri, kuru lietotāji nepārtraukti
mainījušies kā pēdējie padomju KGB ar vācu SS un otrādi. Visa upes lejup
tecējuma vācu bruņinieku ordeņa pēdas atgādina par iekarošanas un
pakļaušanas bezjēdzību kristietības vārdā. Un netālu no Rīgas seko mūsu
šausminošākā absurda simbols Salaspils koncentrācijas nometne.
Daugava plūst tam visam neizpratnē garām. Upe nesaprot, kāpēc mēs ticam
būt no jauna piedzimuši no ūdens un gara (Jāņa 3). Ūdens taču ir zemes
dzīvības māte un tam nav nekāda sakara ar kariem par tēvu zemi. Tas
atspoguļo mūsos mītošas ilgas pēc mātes kā Madonnu gleznas, kuras
Renesanses laika mākslinieki reiz piepulcināja mākslas plūdumam.
Daudzus gadus es gleznoju par Grīnvalda ( Grünewald), da Vinči, Dīrera (Dürer),
Pontormos Marijas tēmu. Gleznojumi kalpoja mūsu reģionālajiem mākslas
sarīkojumiem, - līdz Rosvita ierosināja dot tam pēdējo ceļu pāri reģiona
robežām. Atdod tās Daugavai, viņa sacīja, tas varētu radīt upei tāda
cilvēka tēlu, kuru viņa labāk saprot.
Dieter Pentzek
|
