Lielā Vasaras izstāde 2021

2021. gada jūlijs - oktobris

Galerija «Mans's» atkal aicina uz izstādi

Pēc teju gada pārtraukuma, kas bija saistīts ar pandēmiju, interesenti atkal var apmeklēt mākslas izstādes. Arī galerija «Mans's» ir atkal atvērta, un tajā skatāma vērienīga «Lielā vasaras izstāde 2021» . Kamēr galerija bija apmeklētājiem slēgta, tā paplašināta uz bijušā veikala «Laima» telpu rēķina, tādējādi iegūstot vēl vienu plašu zāli. Izstāžu zāles arī kosmētiski izremontētas, un ēka arī no ārpuses ir nedaudz atsvaidzināta.

Lielajā vasaras izstādē, kā parasti, skatāmas ap 200 gleznu. Šķiet, ka galerijas vadītājam Uldim Čamanam tas ir maģisks skaitlis, pēc kā tiekties, jo neatceros, ka Lielajās vasaras izstādēs gleznu kādreiz būtu bijis mazāk. Pārsvarā izstādīti jau jēkabpiliešu labi iepazītu autoru – Vijas Zariņas, Maijas Tabakas, Kaspara Zariņa, Helēnas un Ivara Heinrihsonu, Anitas Melderes, Jāņa Ziņģīša, Intas Celmiņas, Edvarda Grūbes, Laimas Eglītes un citu — darbi. Glezniecības korifeju un mazāk zināmu, bet ne mazāk interesantu gleznotāju darbi draudzīgi dala galerijas plašās telpas.

Jau ieejot galerijā, skatītājus sagaida iespaidīgas Vijas Zariņas ainavas. Māksliniece caur saviem darbiem meklē Latvijas ainavas kodu. Viņas gleznās dominē plašums un gaisma, ēteriskas noskaņas un izsmalcinātas dabas krāsu nianses. Ainavas, kaut arī radušās konkrētu vietu iespaidā, tiecas nojaukt pasaules telpiskos ierobežojumus un kļūst nevis par konkrētu realitāti, bet par tās simbolu.

Blakus V. Zariņas darbiem — Kaspara Zariņa gleznas. «Man katra glezna ir eksperiments, es balstos intuīcijā. Man patīk pašam radīt, salikt lietas kopā arī tad, ja es zinu, ka tās kopā neturēsies. Tas ir ceļš pie dvēseles skaidrības. Ticība savai iekšējai balsij ir mākslinieka svarīgākais instruments», savu daiļradi raksturojis pats gleznotājs.

Kustība, plastika, ritms un īpašs emocionāls spriegums raksturīgs Laimas Eglītes gleznām. Starp citu, L. Eglītes personālizstādi «Kamēr saule vēl nenoriet» galerijā «Mans's» pagājušajā gadā pazīstamā mākslas kritiķe Ingrīda Burāne nosaukusi par vienu no jaudīgākajām lielizstādēm, kuru nācies pēdējā desmitgadē redzēt, un tās organizētāju Uldi Čamanu paslavējusi par nenovērtējamo pakalpojumu savai pilsētai un tās viesiem.

Protams, nav iespējams paiet garām arī Ivara Heinrihsona ekspresīvajiem melnbaltajiem zirgiem. Melnas līnijas un brīvi klāti laukumi vienlaikus pauž gan ekspresiju, gan stabilitāti.

Un pretstatā Ivara ahromātiskajiem darbiem izceļas Helēnas Heinrihsones gleznojumu intensīvie krāsu laukumi un primitivizētās līnijas, kas rada abstrahētās figūras, kas veido autores „privātās mitoloģijas” tēlus.

Ekspresija pārpārēm valda arī Anitas Melderes glezniecībā. Iedvesmu māksliniece tver dabas noskaņās un laika plūdumā.

Savukārt no Zanes Lūses gleznām virmo nedaudz pasakaina, maigi ironiska un mierpilna atmosfēra. Reizēm pavīd arī kāds kodīgs vēstījums.

Patīkami ar savu lakonismu un tai pašā laikā dziļdomību pārsteidz jēkabpilietes Rutas Štelmaheres triptihā «Zvaigžņu naglas».

Tie ir tikai daži pieturas punkti plašajā izstādē. Cits varbūt pakavēsies pie Maijas Tabakas gleznām, citam skats aizķersies pie Edvarda Grūbes lieliem triepieniem gleznotās vijoles, Intas Celmiņas gaisīgā cīrulīša vai «jancīgā» kaķa, Kārļa Dobrāja klusajām dabām, Alekseja Naumova Ņujorkas vai Ilgvara Zalāna Dienvideiropas skatiem, vai Dagnijas Čerevičņikas mīlīgajiem dzīvniekiem, bet varbūt sirdī iekritīs kāda cita glezna.

       Un vēl jau ir arī galerijas vadītāja Ulda Čamana abstraktie darbu cikli — viens ieturēts rozā, otrs — melnbaltos toņos. Pats autors smejas, ka rozā radies pirms pandēmijas, melnbaltais — tās laikā. Bet diez vai tā patiesībā būs bijis...

        Mazliet atstatus no raibā mūsdienu darbu jūkļa stāv ģeniālās Birutas Baumanes (1922–2017) vēl pagājušā gadsimta 60. gados tapušie darbi kā apliecinājums tam, ka īsta māksla nenoveco un vienmēr ir moderna.

       Lielā vasaras izstāde būs atvērta līdz pat oktobrim. Ejiet un baudiet ar acīm, sirdi un prātu! Tik ilgi tas mums bijis liegts...

MĀKSLA SVIN VASARU

Veras vaļā galeriju durvis. Mākslinieki gaida savu izstāžu atvēršanas kārtu, rindas ir izveidojušās garas, kā jau pēc lielāka pārtraukuma. Jēkabpils galerija Mans`s atsāk rīkot savas lielās vasaras izstādes – šogad jau kā trīsdesmito; izpalika tikai viena reize – pagājušajā gadā.

Galerija tagad svin savu 31. pastāvēšanas jubileju. Smagais gads galeristam Uldim Čamanam izkārtoja, ka dažu labu, pat unikālu, ne bez pūlēm iekārtotu izstādi “redzēja” gandrīz vai neviens skatītājs ( koknesieša Alda Dobenberga gleznas ). Tomēr piespiestā klusuma un it kā bezrosības laiks viņam un viņa kolēģiem pagājis dinamiski. Ir veikts kosmētiskais remonts visās I stāva izstāžu telpās ( 12 istabas! ) un iegūta vēl viena jauna izstādes telpa šajā pašā mājā, pateicoties labu draugu atbalstam. Iegūts vēl nezināmi ilgs laiks, lai tradicionālā, gribētos teikt - Vislatvijas glezniecības izstāde – kādu laiku varētu tikt skatīta un vērtēta. Jācer, ka tas varētu notikt vēl visu augusta, septembra un oktobra mēnesi.

Neticami, bet eksponēto darbu skaits tuvojas diviem simtiem. Arī tas tā bijis vienmēr. Ir dīvaini laba sajūta, jo izstāde ir perfekta: ir daudz labu darbu un izkārtojums teicams. Diemžēl, nekur nevar pazust vilšanās pēc šādu daudzu autoru un daudzu darbu glezniecības kopizstāžu apmeklēšanas vairākās zālēs citur: Latvijas Mākslinieku savienības galerijā vai Pēterbaznīcā vai arī Jūrmalas pilsētas muzejā nupat kā svaigi redzētā “Marīna `2021”. Dažas no tām ir kopizstādes ar labu ideju un respektablu žūrijas locekļu sarakstu, arī ar profesionāli menedžētu reklāmu un finansējumu. Bet rezultāts ir vienmērīgi viduvējs. Kā tas tā var notikt? Vispirms, protams, gribas vainot žūriju, ka tā nav bijusi pietiekami barga. Kāpēc žūrija gala rezultātā nevēlētos labu izstādi? Jeb varbūt , iespējams, žūrijai ir pilnīgi vienalga un vienīgā vēlēšanās ir sagādāt sīkus prieciņus daudziem jo daudziem mālētājiem, paziņām? Lai jau tiek? Šķiet, īpaši iepriecināta, piedodiet, varētu būt apbalvotā “Saunaga ainavas” autore “Marīnas `2021” izstādē… Un izstādes iekārtojums, tik daudzu darbu “līdzināšana”, katras telpas noskaņas veidošana, atrast katrai bildei savu vietu vai atrast kopību ar blakus esošo glezniecisko stāstu vai gluži otrādi - kontrastētu … ak, kungs, ir taču tik daudz iespēju ar rūpīgu un profesionālu darbu atklāt brīnumu lietas, lai pašam kuratoram un arī autoram patiktu un skatītājs mājās aizietu uzlādēts un laimīgs! Čamaņa vasaras izstādēs pierādās, ka to var. Ja lielo izstāžu žūrija būtu atbildīgāka un izstādes darbu vidū nebūtu tik liels skaits nevarīgu un taupīgu krāsu “rīvējumu” un interneta dzīlēs atrastu dekoratīvu prātojumu ( bez glezniecības ), tad izstādes iekārtotājs iegūtu lielāku, elpojošu telpu, kur likt mirdzēt tiešām labai glezniecībai un māksliniekiem-personībām, nevis nomāktu humpalu veikaliem līdzīgi krāvumi četros stāvos, vienmērīgi kā malka…

Jēkabpils galerijai ir viena liela priekšrocība: izstāžu politiku, darbu atlasi, izstāžu iekārtošanu veido viens cilvēks, kurš pats ir labs gleznotājs. Uldis Čamans. Persona, kura pati sevi skolojusi un izkopusi. “Savās izstādēs savā galerijā aicinu tos māksliniekus, kuri man patīk un tad cenšos pat ļoti piestrādāt pie iekārtojuma”. Beigu beigās, šī tik daudzus gadus pastāvošā vasaras izstāde pierāda arī glezniecības nezūdamību kā tādu, jo bija taču laiks ( kas sakrita ar galerijas izveidošanās laiku gadsimtu mijā, ), kad gudri mākslas zinātnieki prognozēja tradicionālo mākslas veidu beigas. Tas nav noticis. Daudziem Latvijas māksliniekiem šeit izstādīties nepavisam nav kauns.

Ar interesi gaidīju, kas būs izlikts jauniegūtajā telpā ar logiem uz ielu. Protams, ka tās ir kuratora jau iemīļotās gleznotājas Helēna Heinrihsone, Laima Eglīte un Vija Zariņa, arī Anita Meldere, kuras vienmēr palīdzējušas viņam veidot daudzu ekspozīciju centrus gan intensīvu, spožu krāsu laukumu un ātri atpazīstamu figurālo kompozīciju dēļ ( Heinrihsone ), vai Laima Eglīte ar savu decento tēlu kustību teātri, plastiku un ritmu. Vijas Zariņas lielie audekli ( “Aramzeme”, ) vienmēr piepildīti ar niansēti pelēko toņu glezniecību, kas ekspozīcijām dod balansu, arī ar pārdomātiem dabas elementu rakstiem vai pat ornamentiem, meklējot un veiksmīgi atrodot mūsu ainavas kodus. Abstraktā ekspresionisma siena pieder vienmēr atraisītajai Anitai Melderei , Ivaram Heinrihsonam un pašam Uldim Čamanam.

Turpinot izstādes apskati, nav grūti uzminēt iekārtotāja vēlmi dažās telpās izcelt kāda toņa dominanti. Vistrāpīgākā liekas tumši pelēkā istaba ar talsenieka Zigurda Poļikova gandrīz vai melnā toņa minimālismu “Pamestajā dārzā” un Artura Akopjana “Nepazīstama “. Te nelielam pozitīvam kontrastam šai trīs bilžu ekspozīcijā der Laimas Eglītes ziļpelēkās “Klīstošās dvēseles” . Pārejot uz Tatjanas Krivenkovas “istabu”, viņas šī brīža nepārprotamais puantilisms gleznās “Rasas punkts” I-III pretstatīts Vijas Zariņas perfekti gludajai ūdens virsmai ”Dīķis”. Līdzīgus atradumus var atrast katrā telpā, kur, droši vien, ne bez lielām grūtībām, ir rasta vieta katrai bildei, kuras, starp citu, sabalansētā skaitā var pārstāvēt arī klasisku salona mākslu, tāpat kā konceptuālu reālismu, naivismu utt. Protams, ļoti labi Čamans ir eksponējis pats savus darbus, šai telpā valda otas brīvība un labi uzjauktas rozā krāsas svaigais gaiss. Paradoksāli, bet, šķiet, šī gada izstādes viena no labākajām bildēm ( “Vecais avots” ), kurai tik grūti bija atrast vietu, galu galā atrodas gaitenī, gandrīz vai pie pašas grīdas. Tās autors ir Ramins Nafikovs , gleznotājs, kurš ziemās dzīvo Kazaņā, vasarās Rīgā (ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs ) un piedalījies daudzās Jēkabpils izstādēs. Tāpat lielu glezniecības spēku var atrast to mākslinieku darbos, kuri glezno paši savu dzīvi un savus intīmi personiskos stāstus ( Andra Otto-Hvoinska, jēkabpiliete Ruta Štelmahere, Aldis Dobenbergs, Zane Lūse ).

Tomēr tā liekas, ka kuratoram ne vienmēr ir izdevies atteikt dažiem māksliniekiem, kuru glezniecība gadu gaitā ir kļuvusi nekaunīgi pavirša un frivola; tie pazemina ekspozīcijas kopējo labo līmeni.

Guna Millersone

Lai skatītu visas gleznas, spiediet ŠEIT!

     2021. gada aprīlis - jūlijs

 Piedalāmies Latgales reģiona

 mākslinieku konkursa izstādē

 Daugavpils, Marka Rotko mākslas centrs

U. Čamans. Cerība. a/e, 150x120, 2021.         Iespēja. a/e, 150x120, 2021.                          Nosargāt. a/e, 150x1120, 2021.

Radošais darbs kā ļaušanās neierobežotai fantāzijai un intelektuālam plūdumam īpaši aktuāls kļūst laikā, kad ikdienas gaitas ir pilnas ar noteikumiem, likumiem un  norādēm, kā pareizi rīkoties. Visā pastāvošā pārlieku skrupuloza reglamentēšana var kļūt par iemeslu gan apātiskai  neieinteresētībai, gan nepamatotam noteikumu noliegumam.

Mākslinieciskā atļaušanās ir priekšnosacījums argumkentētu diskusiju uzsākšanai. No vienas puses - par pastāvošo noteikumu  pamatotību, nootras - par tiesību paplašināšanas nepieciešamību. Par pašmērķi neizvirzot  konkrētu noteikumu, likumu vai sabiedriskās kaŗtības normu izmaiņas,mākslinieks kļūst par demokrātiskas sabiedrības pamatvērtību - mediju, kas norāda uz pastāvošajām robežām, rosinot tās pārskatīt vienāq vai otrā virzienā vai arī pamatojot to nepieciešamību.

Kāds ir bijis šīs mainītās, ierobežotās vai tieši otrādi - paplašinātās saskarsmes gads? Kādām fantāzijām ir nodevušies Latgales reģiona mākslinieki? Iespējams, refleksija par šo laikaposmu vēl tikai notiek un pilnvērtīgi kulminēsies nākamo gadu darbos, tomēr jau tagad nepārprotami iezīmējas jaunas atļaušanās mākslinieciskie meklējumi.

Aivcinām saskatīt, sajust un izbaudīt tās realitātes, ko legalizē aizvadītā gada radošās fantāzijas 42 mākslinieku izpildījumā.

Aivars Baranovskis

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Aldis Dobenbergs. Personālizstāde

Vienkāršās lietas - Daba, Raksturs, Visums

2020. gada oktobris - decembris

ALDIS DOBENBERGS dzimis 1957. gadā Valmierā. 1979. gadā beidzis Latvijas Fiziskās kultūras  institūtu - sporta pedagogs. No 1981. līdz 1984. gadam  mācījies Maskavas Tautas universitātes Grafikas un glezniecības nodaļā. 1990. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas pedagoģijas nodaļu. Latvijas Mākslinieku  savienības biedrs kopš 2002. gada. Izstādēs piedalās no 1975. gada. Bijušas vairāk nekā 50 personālizstādes, piedalījies vairāk nekā 90 grupu izstādēs. Piedalījies starptautiskās izstādēs Somijā, Vācijā, Francijā, Anglijā. Darbi ir Latvijas valsts kolekcijās, privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Polijā, Zviedrijā, Francijā. Japānā, ASV, Norvēģijā  un Anglijā.

Vienpatnis un īpatnis
 

     Aldis Dobenbergs dzīvo viens savulaik viņa vecaimātei piederējušā lielā divstāvu mājā Koknesē, draudzējas ar vārnām, skatās Visumā un visu dienu glezno vai nu vienu, vai otru. “Esmu prom no visiem traucēkļiem, prom no burzmas. Parasti notiek tā, ka cilvēkam dzīvi sabeidz kāds cits cilvēks. Šodien man lielāku uzticību izraisa vārnas, neviss cilvēki. Dzīvnieki nepiekrāpj un netaisa problēmas”, kādā intervijā teicis mākslinieks.
     Jaunībā svārstījies starp mākslu un sportu. Ievērojamais latviešu marīnists Aleksandrs Zviedris, kas Aldi mācījis gleznot, ieteicis sportot, jo gleznot var jebkurā vecumā. Sportot sācis jau bērnībā, vēlāk pievērsies tieši šķēpa mešanai, trenējies pie slavenā trenera Valentīna Mazzālīša un sasniedzis sporta meistarkandidāta rezultātus. Vēl pirms gadiem septiņiem piedalījies veterānu sacensībās. Pabeidzis Fiziskās kultūras institūtu, kādu laiku strādājis par sporta pedagogu, bet sapratis, ka tas nav viņa aicinājums. Aldi visu laiku vilināja māksla un no 1981.līdz 1984. gadam viņš mācījās Maskavas Tautas mākslas universitātē, bet 1984. gadā iestāies Latvijas Mākslas akadēmijā, ko arī absolvējis.
      Mākslinieku vairāk interesē pats gleznošanas process nevis rezultāts. Tieši tādēļ viņš maz rīko izstādes. Kopš 2008. gada viņam lielas izstādes nav bijušas, tādēļ jo interesantāka skatītājiem varētu būt šī , galerijas “Mans's” sarūpētā. Alda mājā ir aptuveni divi tūkstoši gleznu.
       Pēdējos gados galvenās gleznu tēmas A. Dobenbergam ir vārnas un Visums. Pa kādai gleznai mākslinieks uzdāvinot, reizēm kāds arī kaut ko nopērkot. Gleznotājs stāsta, ka kosmoss daudziem ir sveša tēma un pret to izturas piesardzīgi un bez lielas intereses, savukārt vārnas pilnīgi nepamatoti uzskata par nelaimes piesaucējām. Vispirms sācis vārnas pagalmā barot, pēc tam fotogrāfēt un zīmēt. “Vārnas ir gudri putni. Putnu barā ir viena vārna, kas sēž zarā un uzmana baru un vēro apkārtni vai nedraud briesmas, kamēr pārējās ēd”, stāsta mākslinieks. savukārt kosmosa tēma atnākusi pēc zibens spēriena. Negaisa laikā strādājis ar datoru un saņēmis pamatīgu triecienu, gandrīz samaņu zaudējis. Kad dators salabots tajā bieži parādījušās teleskopu reklāmas. Aldis to uzskatījis par zīmi un, daudz nedomādams to arī nopircis un sācis pētīt debesis. Par kosmosu interese gan bijusi arī agrāk. Pēc zibens spēriena gleznotājs pāris gadus redzējis ar Visumu saistītas vīzijas un tās attēlojis savos darbos. Malkas šķūņa otrajā stāvā zvaigžņu pētniekam ir izbūvēta neliela observatorija, kurā ir profesionāls teleskops ar 600 kārtīgu palielinājumu. Tur, vērojot zvaigžņoto debess jumu, pavadīta ne viena vien auksta ziemas nakts.
     A. Dobenberga radošajā biogrāfijā ir bijis viss - akadēmijas laikā gleznojis klusās dabas, portretus, figūras, tad bija plenēru laiks, kad gleznojis dabu, vēlāk graustus – sabrukušas un pamestas mājas, kādu laiku bijis abstraktais periods, vēlāk – kosmoss, bet tagad – vārnas.

    Vērienīgajā izstādē, kurā apskatāmas vairāk nekā 200 gleznas, pārsvarā pārstāvēti pēdējos desmit gados radīti darbi. Šajā   laikā,  kad pandēmijas dēļ pār mums veļas dažādi ierobežojumi, izstāde ar savu nevilšo simbolismu ir kā svaigs gaisa malks - tā vien gribas kļūt par  pelēko vārnu un aizlidot plašajā, nezināmajā, bet skaistajā Visumā.

J. Akmeņkalns

VIENKĀRŠI PAR DABU, RAKSTURU UN VISUMU

Alda Dobenberga personālizstāde Jēkabpils galerijā MANS`S

      Līdz šai dienai par Kokneses gleznotāju Aldi Dobenbergu nezināju neko. Taču, uzticoties galerista Ulda Čamana, Vidusdaugavas novada mākslas zinātāja, izvēlei un labajai gaumei, bija jābrauc skatīties šo gleznu klājienu - citādāk to nenosauksi. Taču tas vien būtu par maz teikts. Vispirms jāsaka paldies covidam un Čamanam, kuri likuši uz kādu laiku atteikties no līdz šim Jēkabpils galerijas Manss rīkotajām Lielajām vasaras izstādēm (lai organizētāji taču varētu izvairīties no daudzskaitlīgas un bīstamas tikšanās reizēm ar tik lielu skaitu mākslinieku no visas Latvijas ) – tā vietā tagad ir brīnišķīga iespēja redzēt vērienīgas viena gleznotāja skates: visu vasaru galerijas divpadsmit telpās bija Laimas Eglītes gleznas, un, šķiet, Covid`a otro vilni te “pārlaidīs” Kokneses gleznotāja Alda Dobenberga vairāk nekā 200 darbu kolekcija “Vienkāršas lietas. Daba. Raksturs. Visums”. Ieraugot Alda Dobenberga gleznas, ikviens labas glezniecības sapratējs novērtēs to, ko nozīmē tā negaidīti un pēkšņi, kaut kur provincē, sajust patstāvīgas un oriģinālas personības mākslas spēku. Tas, protams, labāk ir pamanāms arī tāpēc, ka darbu skaits ir liels un tad var pārliecinošāk demonstrēt mākslinieka daiļrades periodus, intereses un tēmas ( Dobenberga gadījumā gana vienkāršāk būtu teikt – tā labāk var stāstīt par viņa dzīvi… ). Te noteikti ir jācildina izstādes iekārtojums un konceptuāli veiksmīgie darbu grupējumi.

      “Saguglējot” informāciju par Aldi Dobenbergu, tā izrādās līdzīga daudzu citu mākslinieku biogrāfijām: ne viņš pirmais beidzis divas augstskolas ( Latvijas Sporta akadēmiju un Mākslas akadēmiju, nopietni trenējies šķēpa mešanā, strādājis arī par fizkultūras skolotāju ), piedalījies dažādās izstādēs Latvijā un ārzemēs, ir Mākslinieku savienības biedrs… tagad sāku atcerēties kādu nesenu Latvijas TV “Provinces” sižetu par observatorijām Kokneses lauku sētā, arī rakstu par viņu žurnālā “Praktiskā astroloģija”… Noteikti ir arī skatīta kāda viņa glezna kādā kopizstādē ( “Latvijas mākslai 100”, piemēram, Daugavpils M. Rotko mākslas centrā 2018. gadā ), taču tās kaut kā nav palikušas atmiņā, jo bija vienpates. Pēdējā personālizstāde ir bijusi Pēterbaznīcā Rīgā, 2008. gadā. Kaut kā neatceros.

       Šī ekspozīcija Jēkabpilī ir īsts blieziens: pirmās vizuālās asociācijas līdzīgas Hičkoka filmu mistērijām. Bet tas tikai kādu mirkli… Jāatzīstas, vispirms tomēr gribas tā ātri izskriet cauri melno putnu spārnu švīkām un ķērcieniem – tik asociatīvi tieši tās iedarbojas, droši vien, uz katru ienācēju. Melno putnu – tās ir vārnas - ir daudz un par daudz, bet tad pamani, ka no tumšo krāsu šļakstu biezokņiem un spārnu vēdām uz tevi raugās suģestējošas acis ( pūces? ) –perfekti uzgleznotas apaļu acu zīlītes – jautājošas, vērojošas un brīdinošas. Ir mazliet jānobīstas, pat pavisam noteikti. Tādā kā atvieglojumā gaita tevi varētu aizvest pie “kosmosa tēmām” – tas kādai romantiskāk noskaņotai būtnei varētu izraisīt sentimentālu jūsmu, kaut arī ar tādu kā neticību – vai tad tādas lietas vispār var uzgleznot un vai ir vērts pūlēties? Dažu skatītāju šajā spilgti melno un žilbinoši balto ( sienas ) krāsu koncentrācijā nomierinās arī dažas ainavas un portreti, arī pa kādai krāsainai abstrakcijai – tās atslābina. Varbūt pirmā ātrā apskate varētu noslēgties ar 1980. gadu II puses klusajām dabām – ar biezu un piesātinātu faktūru un foršu deformāciju: var rasties doma par skolotāju, kurš bijis jaunajam māksliniekam blakus akadēmijas studiju gadu laikā ( Eduards Grūbe ). Un tad jau izstādes melnbaltā dominante liek piesaukt arī Ivaru Heinrihsonu. Abu nozīmību savu mācību laikā Aldis Dobenbergs nenoliedz. Un tomēr - izstāde ir spilgts “autorkino”. Tā noteikti aicinās to apskatīt lēnāk un rūpīgāk. Pa ceļam jūs uzklausīsit galerista aizrautīgo stāstījumu par mākslinieku.

         Vesela postmoderni blīvi siena ar 32 lidojošu vārnu bildēm vien, tad vēl un vēl visos kaktos: šķiet, ir bijusi tāda kā izšķiroša izšķiršanās par to, kā dzīvošu un ko gleznošu. Vai iešu mērenā “meinstrīmā”, kopā ar visiem citiem un arī ar ģimeni, vai arī darīšu tikai to, kas mani patiesi aizrauj un sajūsmina? Nestrādāšu vairs skolā, nebūs man apkārt ne bērnu, ne sievu, ne es uzvarēšu viņas un viņas mani… Dzīvošu viens, neviens mani netraucēs, pētīšu un gleznošu pieradināto vārnu, skatīšos viņai acīs katru dienu un varbūt pat gadiem, pats “brūvēšu” melno krāsu, jo man tā patīk un man to vajag daudz. Caur sajūtām gleznošu savas kosmosa fantāzijas, zvaigznes, planētas un galaktikas ( jo man pašam ir sava observatorija un teleskops ) un stāstīšu tiem, kas klausās, ka tas tāpēc, ka kādreiz, caur datoru, esmu saņēmis briesmīgu zibens spērienu. Domājiet, ko gribat.

Bet glezniecība ir laba: apskaužami brīva, reizē profesionāla, gleznota ar lielu aizrautību un prieku; esence ir Ulda Čamana atlasīta no gleznu simtiem Kokneses mājas bēniņos un citās istabās. Ir noteikti vērts Ziemassvētku brīvdienās iebraukt Jēkabpilī.

Guna Millersone

Ieskats izstādē

Lai apskatītu visus darbus, spiediet ŠEIT!

 2020. gada 12. septembris - 25. septembris

 Piedalāmies 16. starptautiskajā glezniecības simpozijā "MARK ROTHKO"

DaugavpilS, Marka Rotko mākslas centrs

Izstāde skatāma no 25. septembra līdz 25. oktobrim. 

U.Čamans.Gaišais prieks. a/e,165x130, 2020.         Draudzīgais līdzsvars.  a/e,165x130, 2020.           Naivais pārkāpums.  a/e,165x130, 2020. 

Ik gadu septembrī, atzīmējot pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko dzimšanas dienu, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs rīko starptautisku glezniecības simpoziju kā veltījumu izcilajam novadniekam, ļaujot māksliniekiem no dažādām valstīm smelties iedvesmu Rotko daiļradē un skatījumā uz mākslu, uzturoties viņa bērnības pilsētas īpašajā vidē. Šogad simpozija radošajā dialogā un gleznošanas procesā mākslas centra studijās tika aicināti piedalīties septiņi mākslinieki no Latvijas, Lietuvas un Somijas.

Markam Rotko veltītais starptautiskais glezniecības simpozijs Daugavpilī šogad notika jau sešpadsmito reizi, apliecinot savu ilgtspēju un nemainīgu piederību mākslas procesu virzībai cietoksnī, pilsētā un reģionā.

Iespēja atteikties no ikdienas steigas, iepazīt jaunu vietu ar tās identitāti, savdabīgo auru, cilvēkiem, apkārtesošo unikālo arhitektūru un suģestējošo vēstures dvesmu sekmēja mākslinieku apzinātu koncentrēšanos tikai uz glezniecību. Divu nedēļu laikā redzēto, izjusto un piedzīvoto katrs mākslinieks parādīja savā glezniecībā, nododot skatītāja vērtējumam sev aktuālāko un nozīmīgāko caur savu individuālo un atpazīstamo glezniecisko rokrakstu.

Vieta un tās sajūta iedvesmoja katru no māksliniekiem eksperimentēt un zināmā mērā atteikties no “ierastā”, izmantot citādus materiālus, tehnikas vai paņēmienus un pievērsties sev tuvām tēmām jaunā, atšķirīgā skatījumā.
16. starptautiskajā glezniecības simpozijā “Marks Rotko 2020” piedalījās: Vija Zariņa (Latvija), Kaspars Zariņš (Latvija), Nataļja Marinoha (Latvija), Uldis Čamans (Latvija), Romualds Balinsks (Lietuva), Toms Rudoks (Lietuva) un Rozmarija Torpo (Somija).

Tatjana Černova

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Mirkļa piezemēšanās

Uldis Čamans. Personālizstāde

2020. gada 7. septembris - 11. oktobris

Talsu novada muzejs

Uldis Čamans.  Lokālais atrisinājums. a/e, 100x120, 2011.

MIRKĻI IR PIEZEMĒJUŠIES

Ulda Čamana gleznas Talsu novada muzejā

Talsu novada muzeja Izstāžu zālē, kā arī Talsu Galvenās bibliotēkas izstāžu telpā iekārtotas Sēlijas gleznotāja Ulda Čamana gleznu izstādes “Mirkļa piezemēšanās” divas kolekcijas; tās būs apskatāmas līdz 11. oktobrim. Jēkabpils gleznotājs, arī privātās mākslas galerijas MANS`S īpašnieks pirmo reizi izstādās Kurzemes pusē, un kā stimuls šādu izstāžu sarīkošanai Talsos , protams, ir Talsu mākslinieku jau pietiekoši senā sadarbība ar Uldi Čamanu un viņa galeriju, kura Jēkabpilī pastāv jau gandrīz 30 gadus. Var visai droši apgalvot, ka tā ir gandrīz vai vienīgā izstāžu vieta visā Latvijā, kur vienmēr var redzēt kaut ko no laba līmeņa aktuālās Latvijas mākslas – visvairāk, protams, glezniecību, taču pārstāvēta ir arī lietišķā māksla un dizains, to visu ir iespējams arī iegādāties.

Viszināmākā un populārākā ir galerijas rīkotā ikgadējā Lielā vasaras izstāde, kurā var iepazīties ar ļoti daudzu Latvijas mākslinieku darbiem, pateicoties Ulda Čamana pārsteidzoši labajam mākslas menedžera un organizatora talantam, teicamajai gaumei un pierunātspējai māksliniekiem dot savus darbus uz patālo pilsētu ārpus Rīgas, pie tam uz ilgāku laiku un jau tik daudzus gadus. Viņš ir ieguvis mākslinieku uzticību un draudzību. Tas ir daudz. Covid-19 laiks šovasar neļāva sarīkot Lielo vasaras izstādi, bet toties devis iespēju Jēkabpilī redzēt brīnišķīgu Laimas Eglītes darbu retrospekciju izcilā paša Ulda Čamana iekārtojumā – 12 istabās noskaņoti un saskaņoti vairāk kā 100 Laimas Eglītes darbi. Visi viņas periodi, visas tēmas – vai Rīgā kāds ar to tik nopietni ņemtos – bez īpašām cerībām kaut ko pārdot? Vai Jēkabpilī to novērtē? Iespējams, ka novērtē, bet jēkabpilieši vienkārši ir pieraduši pie šīm kvalitātēm ikdienā un vienmēr, jau tik daudz gadus… un tad jau tas tā kā piemirstas, ir it kā saprotams pats par sevi, visi pierod pie tā, ka kāds kaut ko aizrautīgi un profesionāli dara, iespējams, kādam tas ir pat apnicis. Jo vienmēr taču viens un tas pats. Pārāk labi? Vai mums to vajag? Vai mums der? Un ko domā paši mākslinieki?

Mākslinieki, kuri galerijā izstādās un pa retam to apciemo, aizbrauc no tās dīvaini apgaroti un laimīgi. Visi ir gaidīti, cienāti, cildināti un slavināti, arī apdāvināti un sasmaržināti un kāds ir pamanījis, ka Uldim ik pa brīdim ļoti labi izdodas pārdot un jūsmīgi popularizēt to, uz kā šī galerija visus šos gadus patiesībā ir turējusies – augstas kvalitātes kosmētikas - smaržu, krēmu, lūpu krāsu, nagu laku, šampūnus utt., bižutērijas, keramikas pārdošanu… Nenoliedzami veiksmīgs balanss izdzīvošanai. Diena un aizvadītais laiks šeit ir īpašs un aizrautīgs viena cilvēka teātris: viņš visu paspēj, viņš visu zina, visus pazīst, viņš ir mīļš, asprātīgs, pozitīvs un tu ļaujies viņam. Un nav jau arī vērts pretoties, jo taču patīkami. Turklāt viņš glezno. Dažreiz tu ieraugi latviešu glezniecības klājiena vidū kādu ļoti foršu Čamana bildi, un tad atceries, ka tās redzētas un pamanītas jau kādus divdesmit gadus – šī atraisītība un brīvība…

Ja ir sanācis laiks, viņš kādu ir uzmānījis šīs mājas bēniņos, kur ātri aprāda savas mākslas periodus un savas tēmas. Tur ir gleznu simti! Bet bēniņi nav īstā vieta glezniecības iepazīšanai – te arī tik ļoti prasās pēc retrospekcijas! Kurš to darīs -pašam nav laika, tas ir skaidrs, jo nav jau bijis laika pēdējos gados sarīkot lielāku personālizstādi pat savā galerijā! Ir organizēts simtiem izstāžu gan Jēkabpilī, gan ārzemēs, popularizēti un izrādīti (gleznas arī pārdotas! ) tik daudzi latviešu gleznotāji, strādāts ar apkaimes skolām un izglītota sabiedrība. Tad nu tagad smieklīgs mazumiņš no Čamana gleznu kaudzes ir apskatāms Talsos.

Ja mēģinu apzināties pirmās redzes atmiņas no Ulda glezniecības, tad tas , liekas, ir bijis kaut kas debešķīgi zils, viegls, dzidrs, varbūt pat paviršs. Skrejošas, ātri fiksētas idejas un crazy, šķietami daudznozīmīgi nosaukumi. Iespējams, Uldis Latgalē 1990. gadu sākumā pirmais sāka gleznot abstrakcijas šī mākslas stila labākajā nozīmē: ekspresija, asa redze un laba kompozīcijas izjūta, drošs un pārliecinošs žests, veikls otas grafiskais raksts. Bezbailība. Bezbailība “aizskriet” arī no toreiz apkārt esošās latgaliski padomiskās smagnējības. Stāstīt par sevi. Viņš atzīstas, ka glezno ļoti ātri – 50 sekundēs ( droši vien, ne jau vienmēr tik ģeniāli ātri… )! Bet tas skatītājs, kurš gleznās atpazinis savas sajūtas vai pats sevi, sapratīs, ka var būt tāda glezniecība – steidzīga, dinamiska, nesamocīta – un tā ir mākslinieka personīgās laika izjūtas diktēta. Es citādi nevaru. Man nav laika un nedarīšu šo procesu smagu, samocītu vai absolūti nobeigtu līdz pilnīgai kārtībai. Toties es varu vienai otas švīkai, veiklam tūbiņas zīmējumam, riņķīšiem, kvadrātiņiem, notecējumiem un šļakstiem, ar švammītes nospiedumu panāktai migliņai, kādam asamblāžas fragmentam vai visam tam kopā piešķirt savu nozīmību. Savējo. Es riskēšu.

Ieejot šajā izstādē, riska prieks ir sajūtams vispirms. Arī pēdējo gadu lielformāta darbos – tātad uzdrošināšanās un pārliecība par “tiešo trāpījumu” ar gadiem ir kļuvusi vēl lielāka, un tas viss uz audekliem ir laimīgi piezemējies. Ir prasme īstajā laikā apstāties ( daudzi to neprot ). Ir redzama it kā nejaušas un nevērīgas līnijas izkoptība, un dažas bildes atgādina krāsainus grafikas darbus – sietspiedes vai elegantus grafiti.

Prieks, ka izstādē izdevās ielikt arī darbus, kuri it kā piebremzē šo plato otu šļācienu un gleznieciskā prieka demonstrējumu. Lūk, pelēko darbu rinda: silti pelēkais ar baltās un stroncija dzeltenās krāsas laukumu kārtojumiem un maģisku melno līniju pieslēgumu. Miers, saskaņa un smalkums, pat latviskums. Maģiska, protams, ir arī gleznotāja zilās krāsas sajūta. Tā dominē un “aiziet griestos” šajā izstādē burtiski, un tai bija grūti līdzās likt jaunākos silti sarkanos darbus, vajadzēja no kaudzes izvēlēties senākos vēsi sarkanos un rozā. Taču zilais var būt tik dažāds – no pavisam bāla tirkīza līdz dziļam un biezam ultramarīnam.

Izprašņāts par to, kā pēc cītīga skolas zīmēšanas pulciņa dalībnieka statusa, bez rozentāļiem un Mākslas akadēmijas tas viss ir sācies, Uldis pats pozitīvi piemin savu komjaunatnes darbinieka pieredzi pēc Daugavpils Pedagoģiskās universitātes pabeigšanas 1984. gadā, kas deva viņam iespēju īstajā laikā pabūt ārpus Padomju Savienības un palaimēties klāt būt pat pie Berlīnes mūra nojaukšanas. Šis jaunās pasaules redzējums, ieniršana Eiropas modernās mākslas muzejos bija stimuls būt radošam un iekšēji brīvam – tā Jēkabpilī tapa jauno mākslinieku klubs, kurš 1991. gadā kļuva par galeriju MANS`S.

Guna Millersone

Laima Eglīte. Personālizstāde

Kamēr saule vēl nenoriet

2020. gada aprīlis  –  septembris

Mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, 1960. gadu sākumā Laima Eglīte iesaistījās leģendārajā Roberta Ligera vadītajā pantomīmas ansamblī. Izrāžu iestudējumi, kā arī radošais gars, kas valdīja trupā, tik ļoti aizrāva jaunieti, ka viņa nopietni apsvēra domu savu turpmākās profesijas izvēli saistīt ar skatuvi. Tomēr Rozentālskolā apgūtie mākslas pamati aicināja tālāk attīstīt arī spējas glezniecības jomā. Laikā no 1966. līdz 1974. gadam sekoja studijas Valsts Mākslas akadēmijā, Glezniecības nodaļā, kas tika absolvēta ar diplomdarba kompozīciju „Ģimene". Sākotnējā iecere diplomdarbā tēlot ainu no pantomīmas teātra dzīves akadēmijā tika noraidīta. Tomēr tieši pantomīmas spēlē iemantotā ķermeņa plastikas izjūta vēlākos radošās dzīves gados māksliniecei palīdzēja radīt virkni emocionāli kāpinātu figurālo darbu, kuros pozai un žestam atvēlēta noteicoša loma. Turklāt šie darbi visbiežāk tapuši balstoties autores iztēlē, atmiņā, pieredzē, zināšanās, nevis tiešās modeļa studijās.

Laimas Eglītes gleznu tematiku vienmēr ietekmējusi viņas īpašā dzīves izjūta, sakāpinātā jūtība, ar kādu māksliniece uztver ne vien savas intīmās pasaules telpu, bet arī globālās norises. Vislielākos panākumus viņa guvusi ar portreta un sadzīves žanra darbiem, savu varoņu psiholoģiskajiem tēliem piešķirot simbola nozīmi: no madonnas līdz karalienei u.tml. Virknē kompozīciju risināta mātes un bērna tēma, tik pat bieži tēlota arī vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību dinamika.

Stilistiski Laimas Eglītes darbos vērojama liela dažādība. 20. gadsimta 70. gados tapušajās kompozīcijās dominē līnijas kaligrāfija, ļaujot runāt par t.s. „japānisko periodu" mākslinieces daiļradē. Taču jau ar 1980. gadu viņas rokraksts mainās: līnijas dominanti nomaina ar maigu gaismēnu mīkstināts apjomu modelējums, lokālās krāsas – niansēti pustoņi, līdz 80. gadu otrajā pusē pēkšņi uzliesmo mākslinieces interese par triepiena dinamiku, un līdzšinējo noskaņas liriskumu aizstāj trauksme un sasprindzinājums. Kopš 2000. gada Laima Eglīte formas eksperimentus reizēm mēdz risināt lielformāta abstrakcijās, pievēršoties telpas, atmosfēriskuma un materialitātes problēmām, turpretī viņas figurālajos darbos arvien biežāk parādās dekoratīvi elementi. Šo rokraksta daudzveidību pati māksliniece saista ar dzīves intensitātes izmaiņām dažādos daiļrades periodos.

Paralēli glezniecībai Laima Eglīte periodiski strādājusi arī bērnu grāmatu grafikā un multiplikācijā, radot izcilus darbus šajās mākslas jomās, tostarp Latvijā pirmo zīmēto multfilmu „Kabata"  (1983, režisore Roze Stiebra).

Nozīmīgākie radošās biogrāfijas dati:
Dzimusi Rīgā 1945. gada 18. novembrī.
No 1958. līdz 1965. gadam mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā.
No 1966. līdz 1974. gadam studējusi Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā.
Kopš 1969. gada piedalās izstādēs.
Kopš 1976. gada PSRS Mākslinieku savienības (tagadējās Latvijas Mākslinieku savienības) biedre.
Kopš 1984. gada LPSR Kinemotogrāfu savienības (tagadējās Latvijas Kinematogrāfistu savienības) biedre.
Sarīkojusi vairāk  nekā piecpadsmit personālizstādes Latvijā un ārzemās (Beļģijā, Vācijā, Japānā).
Māksliniece multiplikācijas filmām: Abi gali balti, viducis zaļš (1977), Kabata (1983), Man, vienai māsiņai (1984), Atvelc, pelīt, miedziņu (1997), Pelīte brauca (1997), Kur tu teci (1997).
Ilustrējusi grāmatas: Viks Zemūdens bara lielā diena (Rīga: Liesma, 1985), Džons R.R.Tolkīns Hobits jeb turp un atpakaļ (Rīga: Sprīdītis, 1991), Ieva Samauska Kā uzburt sniegu (Rīga: Liels un mazs, 2006) u.c.

Ingrīda Burāne par Laimu Eglīti: Laima kā  personība veidojās, savus cilvēciskos un mākslinieciskos principus noskaidroja dumpīgajos sešdesmitajos. Tas ir laiks, kad mūsu paaudze mēģināja kāpt pāri robežām. Telpas jēdziens ieguva citas dimensijas, jo Nils Ārmstrongs bija spēris pirmos soļus uz mēness. Laiks, kad mūsu paaudze dzīvoja līdzi notikumiem Prāgas pavasarī un Vudstokā. Laiks, kad iepazinām Kokto, Prustu, Kafku, sirreālistus, Marselu Marso, Džimu Morisonu, Džoānu Baezu un visus citus, kuriem bija brīvības garša uz lūpām. Tāpat kā visur pasaulē arī Latvijā jaunie mākslinieki gavilējoši, nopietni, izmisīgi, ironiski, traģiski manifestēja humāno, individuālo, atšķirīgo. Varbūt tāpēc nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus Laimas Eglītes gleznu centrā ir cilvēks. (Laima Eglīte [catalog]: D'Haudreny Art Gallery, 2002.)

Pēteris Bankovskis par Laimu Eglīti: Protams, pompozitātes un viltus varoņu laikmetā, kuru nule kā tikai sākam atmest, Laimai velti bija cerēt arī uz „oficiālu" atzinību. Tāpēc viņai noteikti laimējās – dažs, labi apmaksāts „darba, patriotiskās" u.c. tēmas apmulsinātais tā arī nespēja atgūties. Laima jau studiju gados izvēlējās citu – mākslas ceļu ar visām tā grūtībām, pat šausmām. (Bankovskis, Pēteris. Pati sev robeža // Padomju Latvijas sieviete. – 1989. – Nr.3.)

Māra Ķimele par Laimu Eglīti: Ķermenis man vienmēr ir licies kas skaists, un tas no tiem laikiem, kad biju aizrāvusies ar Ligera pantomīmu. Tur bija nepārspējama mīmiste, brīnišķīga gleznotāja Laima Eglīte. Viņai bija zēnīgais augums, kam piemita īpatnēja plastika. Turpat bija ļoti smukas meitenes, bet viņas šai mīmu melnajā triko izskatījās mazāk izteiksmīgas. Es vēl tagad atceros, kā Laima kustējās. (Sniedze, Evita. Vīrieša mugura [saruna ar Māru Ķimeli] // Forums. – 2003.12. – 18.12.)

Stājglezniecībā Laima Eglīte ir pievērsusies galvenokārt sievietes pasaules atklāsmei –  gleznojusi ģimenes ikdienas norises, aktus, portretus kā arī ainas no teātra un mīmu dzīves. Savā daiļradē māksliniece ir virzījusies no reālistiskas, klusinātas glezniecības, kurā liela nozīme virtuozai līnijai un lokālu krāsu laukumu pretstatiem, uz piesātinātāku, ekspresīvāku izteiksmes veidu, akcentējot otas rakstu un triepienu. Laimas Eglītes glezniecības raksturs ir mainījies no intīmas noskaņu glezniecības uz dramatiskāku, ironiskāku, pat grotesku skatījumu. Bērniem veltītajos darbos – multiplikācijas filmās un grāmatu ilustrācijās – raksturīga labsirdība, humors un harmonija.

Burāne I. Eglīte, Laima//Māksla un arhitektūra biogrāfijās, I /

Atb. Red. A. Vilsons. R.: Latvijas enciklopēdija, 1995, 141.lpp.

Savas gleznas es nospēlēju

LABĀ DARBĀ NEKO NEIZDALA – VAI NU IR VAI NAV. JĒGA, KRĀSA, KOMPOZĪCIJA + DZĪVA IEKŠĒJĀ. ENERĢIJA – VISS IDEĀLĀS PROPORCIJĀS.
 

– Ar šiem vārdiem Laima Eglīte noslēdz sarunu, taču man tos gribas likt kā moto, jo viņas glezniecība IR.
Māksliniece pati sevi neuzskata par runātāju, varbūt pat vairās to darīt, tādēļ mans pirmais jautājums skanēja šādi –
Elita Ansone: Zināmā mērā pārsteidza jūsu vēlēšanās atstāt savas domas incognito. Vai tā būtu pieticība? Neticība sarunas būtiskumam? Uzzskats, ka drukātajā vārdā nereti iznāk tukšu salmu kulšana? Varbūt vēlēšanās saglabāt savu suverenitāti, nepakļauties publiskai iztirzāšanai?
Laima Eglīte: Attēls ir mana valoda, ar to es izsakos. Tur ir visa vajadzīgā nformācija. Ja ir vajadzīgi vārdi, tad tie arī tiek ierakstīti attiecīgajās gleznās.
E.A.:Mākslinieka darbi zināmā mērā ir viņa dzīves uzskata manifestācija. Un nereti dzirdētā atrunāšanās «gleznoju tāpēc, ka neko citu neprotu darīt» ir vairāk nekā pieticīga.
L E.: Es nezinu, vai to sauc par manifestāciju, bet pēc tā, ko un kā katrs dara, protams, arī vērtē. Es varu arī ravēt, šūt lelles, ilustrēt grāmatas, mazgāt traukus un tamlīdzīgi.
E. A.: Kas jums dzīvē liekas būtiski? Tā vienlaicīgi varētu būt atbilde uz jautājumu – kas jums mākslā liekas būtiski?
L. E.: Dzīvē – mīlestība. Mākslā – dzīva iekšējā enerģija (es zinu, kas tas ir, bet vai var saprast ko ar to domāju?).
E. A.: Vai ir lietas, parādības, kas jums liekas fascinējošas? Jautāju to tādēļ, ka nereti jūsu gleznās atrodu fascinējošus, taču vienlaicīgi intīmus tēlus. No kurienes viņi iznirst?
L. E.: Teātra inde, kas ir manī. Es – ja varētu tā teikt – «nospēlēju» savas gleznas. Varbūt tas ir tas. Aiz tēliem ir pilnīgi reāli notikumi, personas, norises. Bet ir gadījumi, kad reāli sastopu savus tēlus, tad esmu «beigta».

E. A.: No kompozīcijas un krāsu lietojuma viedokla es jūsu darbus atrodu racionāli pārdomātus, izsvarotus, meistarīgus, kur veiksmi nenosaka nejaušība. Tomēr neticu, ka tajā visā nav intuīcijas klātbūtne. Vai pastāv kādas apzinātas racionālā un iracionālā attiecības darba procesā?
L. E.: Tas ir «kaulos». Ir darbi, kas rodas jau gatavi galvā. Ir idejas, kuras uzreiz vizuāli neredzu, bet uz papīra attīstu. Ir idejas, kas gadiem eksistē kaut kur iekšā. Ir darbi, kas vienkārši «izsprāgst».
E. A.: Manuprāt, jūs lieliski tiekat galā ar laicīgā (tātad pārejošā) problēmu. Jūsu darbi nav domāti tikai vienam laikmetam. Vai tā ir mērķtiecīga virzība?
L. E.: LAIKS arī noteiks, kas graudi, kas pelavas.
E. A.: Kādas ir jūsu attiecības ar gadījumu? Vai varbūt pie jauna darba keraties ar apziņu, ka notiek eksistenc iāla izvēle?
L. E.: Ļoti labas. Dzīve ir gadījumu kēde, arī gleznas.
E. A.: Kā jums labāk patiktu – lai jūsu gleznas būtu vairāk jutekliski uztveramas vai jēgas nesējas avots?
L. E.: Katram ir tiesības uz savu redzējumu. Autors un darbs ir viena kombinācija, skatītājs un darbs – otra kombinācija, autors un skatītājs – trešā, darbs un darbs – ceturtā, autors un autors, skatītājs un skatītājs, kombinācija un kombinācija...

Jautāja Elita Ansone.
Atbildēja Laima Eglīte.

Personalizstādes
2019 „DABA" – Talsu novada muzejs, Talsi
2017 „NAFTAL1NS UN ZINS" – O.Vacieša muzejs, Rīga
2015 "d'Haudrecy galerija" – Knokke, Belļģija
2014 „STRONCIJS, ULTRAMARĪNS, CINKS" galerija "Pegazs" – Rīga, Latvija;
2013 Lille Art Fair – "d'Haudrecy galerija" – Lille, Francija;
2012 "d'Haudrecy galerija" – Knokke, Beļģija
2012 KAS DĀRZĀ, Agijas Sūnas malkslas galerija – Rīga, Latvija
2009 "Personalizstāde" – LNMM Rīga Latvija
2008 "d'Haudrecy galerija" – Knokke, Beļģija
2007 Galerija „Stenger" – Tokija, Japāna
2005 El Cantil Galeria de Arte – Puente Arce, Spānija
2003 "d'Haudrecy galerija" – Knokke, Beļģija
2003 Galerija "Asūna" – Rīga, Latvija
2002 Galerija "Čiris" – Rīga, Latvija
2001 Mākslas biennale «Classic» – Kortijka, Beļģija ,
2000 Galerija "Mans's" – Jēkabpils, Latvija
2000 Galerija "Lita" --_,Rīga, Latvija
1999 ZĪMES UZ PAPĪRA, galerija "Asūna" – Rīga, Latvija
1998 Kopā ar A.Seppet (Estonia), galerija "Im Rathaus" – Reda, Vācija
1997 Galerija "Laipa" – Valmiera, Latvija
1996 Galerija "Centrs" – Rīga, Latvija
1995 A.Sūnas galerija Parex bankā – Rīga, Latvija
         Galerija "G & G" – Rīga, Latvija
         O.Vācieša muzejs – Rīga, Latvija
1992 Galerija "Jāņa sēta" – Rīga, Latvija

Grupu izstādes
2019  „Lielā vasaras izstāde" -galerija „Mans's" – Jēkabpils, Latvija

2018 „Izstāde A.Sūnai – 80" – Eiropas māja, Rīga, Latvija
2015 "Patiesā daba" – Council of the EU – Brisele, Beļģija
2014 "Mākslas galaktika – LNMM, Arsenāls – Rīga, Latvija
2013 Konkurss Zelta Ābele – LMA
2012 "Ceļi – virzieni" – Maskavas starptautiskais mākslas salons
2011 Top of Form
2011 "Blīvā telpa" / Dr.Gunta Belēviča kolekcija – LNM izstāžu zāle Arsenāls
2011 "Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?" – Rīgas mākslas telpa
2011 "Sievietes Sievietes Sievietes" – Eiropas Savienibas māja – Rīga, Latvija
2010 "Kepphobusel Tallinna" bērnu grāmatu izstāde -Talina, Igaunij a
2010 "Art Nocturne Knocke" ~ Knokke, Beļģija
2008 „Lille European Art Fair" – Lille, Francija
2007 „SUB ROSA" – galerija „Bastejs" – Rīga, Latvija
2006 „Gleznas uz koka" –galerija „Bastejs" – Rīga, Latvija
2006 „Māksla uz papīra" – „Rīgas Galerija"
2006 „Lielā vasaras izstāde" -galerija „Mans's" –Jēkabpils, Latvija
2006 „Gada glezna" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2005 „Cukurs saldais" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2005 „ALTER EGO" – galerija „Bastejs" – Rīga, Latvija
2005 Galerija "Mākslas dārzs" – Rīga, Latvija
2005 „Ikonas ceļojums" – galerija „Carousel" – Rīga,Latvija
2005 „Gada glezna" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2004 Miniatūru izstāde – „Rīgas Galerija"
2004 „Lielā vasaras izstāde" – galerija „Mans's" – Jēkabpils, Latvija
2004 „Sarkans" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2004 „Gada glezna" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2004 „Gleznas uz koka" – galerija „Bastejs" – Rīga, Latvija
2003 Rudens izstāde "Privātā telpa"
2003 Miniatūru izstāde – „Rīgas Galerija"
2003 „Abstrakcionisms Latvijas glezniecībā – VMM izst. zāle Arsenāls, Rīga
2000 " d'Haudrecy" galerija – Knokke-Zoute, Beļģija
1999 "Rudens 99" , Arsenāls – Rīga, Latvija
1999 Rīga Mūsdienu Māksla, Rīgas galerija

1999 Galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
1998 "Rīga Mūsdienu Mākslā", galerija "A.Sūna un
1998 Galerija "Čiris" – Rīga, Latvija
1998 II vispārējā latviešu mākslas izstāde – Rīga, Latvija
1995 ARTE FIERA – Boloņa, Itālija
1990 80. gadu latviešu glezniecības izstāde – Minhene, Vācijas
1990 Viļņas grāmatu trienāle – Viļņa, Lietuva
1989 Latviešu glezniecības izstāde – Brēmene, Vācija

Grāmatu ilustrācijas:
2009.g. Inese Zandere "KARALIS EZIS" izd. „Liels un mazs”
2006.g Ieva Samauska „KĀ UZBURT SNIEGU”„Liels un mazs”
1994.g. Otfrīds Preislers „KRABATS” izd. „Sprīdītis”
Viks „DŽUNGĻU NAKTS VARAVĪKSNE”„Preses nams”
1993.g. Jānis Baltvilks„KRŪMU KRĀMU JĒRU JŪRA” apg. „Zīlīte”;
1991.g. Džons R. R. Tolkīns „HOBITS jeb turp un atpakaļ” izd.”Sprīdītis”
1990.g. Viks „DINĪTS NĀK” izd.„Sprīdītis”;
1988.g. Bērnu dzejoļu krājums „GARĀ PUPA” izd. „Liesma”
1985.g. Viks „ZEMŪDENS BARA LIELĀ DIENA” izd. „Liesma”

Māksliniece – inscenētāja studijas „DAUKA” animācijas filmām:
1997.g. „KUR TU TECI....” 2’;   „ATVELC ,PELĪT, MIEDZIŅU !” 2’;  „PELĪTE BRAUCA” 2’;
1984.g. „MAN VIENAI MĀSIŅAI” 10’,
1983.g. „KABATA” 10’;
1977.g. „ABI GALI BALTI – VIDUCIS ZAĻŠ” 15’;

Ieskats izstādē

Lai apskatītu izstādes gleznas, spiediet  ŠEIT!

Laimas Eglītes vasara

     Jēkabpils galerijā MANS’S kopš aprīļa skatāma Laimas Eglītes darbu solo izstāde, kuras nosaukumā likta Ilzes Bindes dzejas rinda “Kamēr saule vēl nenoriet” (cik uzrunājoša Laimai raksturīgā ironija un pašironija!). Izstāde aizņem visas galerijas telpas, tajās vairāk nekā simts darbu, tikai glezniecība no sākotnes gadiem mākslā līdz šajā pavasari sastrādātajiem. Izpaliek Laimas grāmatu ilustrācijas, kuras kļuvušas par latviešu bērnu grāmatu nozīmīgu daļu: E. Ādamsons Tauriņš pār lielceļu (2013), Dž. R. R. Tolkīns Hobits jeb Turp un atpakaļ (2011), Viks Zemūdens bara lielā diena (2011, atkārtots izdevums), I. Zandere Karalis ezis (2009), I. Samauska Kā uzburt sniegu (2006) un daudzas citas. Šajā jomā māksliniece darbojusies regulāri kopš studiju gadiem, tāpat kā animācijas filmu veidošana studijā Dauka, kur tapusi viņas, šķiet, pazīstamākā kinolente, Latvijā pirmā zīmētā animācijas filma Kabata; to kopā ar režisori Rozi Stiebru uzbūra pēc Ojāra Vācieša bērnu dzejoļu krājuma Kabata (1983). Laima ir darījusi arī daudzus citus darbus, piemēram, veidojusi tērpus kustību teātra izrādei, viņas Mīlētāji rotā Imanta Kalniņa 4. simfonijas CD vāciņu utt., visu neuzskaitīt. Ieminējos tik vien, lai lasītājiem būtu kādi atbalsta punkti, un tāpēc, ka šķiet būtu vērts redzēt visus Laimas darbības atzarus kopumā. Tas dotu iespēju ieraudzīt citas nianses, savijumus, kontekstu, negaidītības. Tādu netrūkst arī viņas jaunākajā darbu skatē. Šoreiz īpaši gribas pieminēt galerijas dibinātāju un vadītāju (jau 29 gadus!), mākslinieku Uldi Čamanu, kurš ir izkārtojis, grupējis, veidojis takas, kuras staigājot var tuvoties mākslinieces domu un jūtu pasaulei.

    Laima Eglīte par saviem tēliem vai gleznu tematiku savulaik teikusi: “...teātra inde, kas ir manī. Es, ja tā varētu teikt, “nospēlēju” savas gleznas.” Šķiet, tas bijis viens no rosinājumiem Uldim Čamanam, būvējot Laimas Eglītes monologu. Galerijas telpas tam pateicīgas, nelielie skabūzīši ļauj kārtot gleznojumus noteiktā dramaturģijā ar savām likumībām, tajā vienu atsevišķu ainu nomaina cita, mainoties personām, emocionālajam spriegumam, tēmas attīstībai. Aiz katra stūra, katra pagrieziena jauna atklāsme, kā izrāde, kuru skaties pirmo reizi vai ar atšķirīgu spēlmaņu sastāvu. Katrā ziņā šī ir viena no jaudīgākajām lielizstādēm, kuru nācies pēdējā desmitgadē redzēt un tās organizētājs Uldis Čamans kārtējo reizi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu savai pilsētai, tās viesiem. Var visai droši pat apgalvot, ka Jēkabpils 350 gadu jubilejas pasākumu buķetē galerijas MANS’S uzbūrums ir viens no smaržīgākajiem un košākajiem ziediem. Izstādi var apskatīt līdz 20. septembrim.

    Laimas Eglītes talantu un darba spējas rāda ne tikai jau minētās sazarotās profesionālās varēšanas izpausmes, bet nerimstošais darbs glezniecībā – figurāli stāsti, portreti, ainavas. Perfekti, blīvi un rosinoši Laima Eglīte savus jaunākos darbus kopš 2000. gada ik gadu(!) izlikusi personālizstādēs Talsu novada muzejā, O. Vācieša muzejā Rīgā, galerijā Pegazs, Agijas Sūnas mākslas galerijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un daudzviet ārvalstīs – Beļģijā, Francijā, Japānā, Spānijā. Ko tas nozīmē laika un darba ziņā, to spēj priekšstatīt tikai tas, kurš pats gājis cauri organizatorisko nepieciešamību elles lokiem. Turklāt Laima nebūt nav princese, kura spoguļojas vien savā mākslā. Viņa izaudzinājusi trīs bērnus, tagad tur rūpi par mazbērniem, ar to sarežģītības pakāpi, kādu tā paģērē no sievietes (piemēram, glezna Tīklā, 2008, a/e, 100 x 120, Ceļš, 2010, a/e, 100 x 120; arī neatšķetināmais ņudzeklis darbā Lidojums, 2019, a/e, 19 x 24). Protams, viņai līdzās ir uzticamais Gusts (vīrs Augustīns Delle, viens no jūtīgākajiem un uzmanīgākajiem Latvijas Radio skaņu režisoriem), kura personība un kopā ar gleznotāju piedzīvotais tik skaisti pavīd Laimas Žurginas dokumentālajā filmā Kaza kāpa debesīs (2019).

     Viss, ko varētu pateikt par Laimas Eglītes glezniecību šajā izstāde un vispār, manas pašas prātā un sajūtās var skanēt tikai kā banalitātes. Protams, var jau piesaukt viņas īpašo ritma sajūtu un ķermeņu plastiku, kas apgūta, kaldinot domas un kustību sajūgumu režisora Roberta Ligera vadītajā Rīgas Pantomīmas ansamblī iepriekšējā gadsimta sešdesmito/septiņdesmito gadu mijā. Tur līdzās Mākslas akadēmijā gūtajām amata prasmēm uzirdinājās apjēgsme par krāsas, gaismas, mūzikas, pozas, žesta vienlaicīgumu un daudzslāņaino dabu, kura tagad tik skaidri nolasāma Laimas audeklos. Reizēm iedomājos, kāda varēt būt Artura Maskata vai Uģa Prauliņa versija, četrdaļīgā (atbilstoši izteiktākajiem Laimas glezniecības periodiem) kompozīcijā pārtulkojot Laimas gleznas. Nē, nē, joks – to iztēloties nevaru! Protams, var runāt par laika un telpas attiecībām, jo tie vienmēr ir klātesoši, kāda zīmē, detaļā, izjūtu intensitātē, kura tik raksturīga visai mūsu paaudzei. Paaudzei, par kuru 2002. gadā d’Haudrecy Art galerijas izdotajā katalogā, raksturojot Laimu, rakstīju: “Laima kā personība veidojās, savus cilvēciskos un mākslinieciskos principus noskaidroja dumpīgajos sešdesmitajos. Tas ir laiks, kad mūsu paaudze mēģināja kāpt pāri robežām. Telpas jēdziens ieguva citas dimensijas, jo Nils Ārmstrongs bija spēris pirmos soļus uz Mēness.” Cita starpā, Laima manā attālinātajā redzējumā ir viena no retajām, kura mūsu paaudzes ideālus ir saglabājusi sevī un tīrus. Viņa joprojām savā radošajā darbā kāpj pāri robežām, atjaunojas, mainās, bagātinās, saglabājot sevi. Kaut kur fonā Džona Lenona vai Džoanas Baiesas tembrā sauciens pēc brīvības. Protams, var runāt par viņas krāsu attiecībām, triepiena kultūru, līniju (Laima perfekti pārvalda klasisko zīmējumu, tāpēc spēj to transformēt savām vajadzībām ikviena apjoma radīšanai), dekoratīvisma, aplikācijas klātbūtni (kas Laimas versijā nav lēti paņēmieni, kā aizvietot nespēku otas rakstam realizēt iecerē saskatīto).

     Tomēr visbiežāk, domājot par Laimas amata prasmēm, piesaucu klaji neprofesionālo apzīmējumu Laimas zilais: visās nokrāsās, toņu intensitātēs, modulācijās, gammu mijā, dzidrumā, efektivitātē, spilgtumā, klusinātībā, dziļumā, simbolismā utt., utt. Krāsas uztvere, kā plaši zināms, ir dziļi subjektīvs process, par to Eiropas mākslas vēsturē gana daudz traktātu. Iespējams, ka šajos domu labirintos pieņemamākais man šobrīd ir Johana Volfganga Gētes darbs Mācība par krāsu (Zur Farbenlehre, 1810), kas ne nieka nav zaudējis no lietderības un izteiksmes spēka, bet tam, tāpat kā visām citām gudrajām teorijām, tikpat kā nav nekāda sakara ar to, kā sevī jutekliski tveru, pārdzīvoju, gremdējos, atsaucos, šūpojos, atslābinos utt., utt. Laimas zilajā, atbilstoši konkrētā brīža noskaņai, pieredzei, garastāvoklim, izstāžu zāles atmosfērai, cilvēkiem, kuri līdzās vai tālumā utt., utt. Laima strādā ar visām krāsām, tāpat kā ikviens labs mūziķis kārto, izspēlē vai izdzied septiņas notis. Un tomēr, manā lūkojumā Laimas krāsa ir zilā. Garīguma. Harmonijas. Visuma krāsa. Tā “...savā diženajā tīrībā it kā simbolizē satraucošo neko”. (Gēte).

     Laimas Eglītes personālizstādi “Kamēr saule vēl nenoriet” var lasīt kā viņas dienasgrāmatu. Viņas, manu, ikvienas sievietes. Tik liels ir vispārinājuma spēks, jo Laima savās kompozīcijās pēta, domā, atklāj trīs jēdzienus. Dzīvība. Nāve. Mīlestība. Katra piedzimšana savā ziņā ir kaut kā pazušana. Katra nāve ir jaunā tapšana. Abas vienmēr saistītas, pastāv, iespējamas tikai ar mīlestības klātbūtni, esību. Varbūt tāpēc Laimas kompozīcijās aizvien ir divas figūras. Visā iespējamo attiecību daudzveidībā. Dialogā, atkal teātris. Viņa ir teikusi, ka “... radu tēlus, vidi un vēl kādu aktuālu vai man nozīmīgu zemtekstu, ko arvien netieši iekodēju attēlos...”. Turklāt tās nav sadzīves situācijas (lai gan ir, ir, katrs tajās var atpazīt sevi), bet gan tēmas risinājums kā mākslas uzdevuma atrisinājums. Laima ir gudra (civilizācijas vēstures bagāža, zināšanas un interese par šodienas procesu norisēm). Laima ir sensibla vai citiem vārdiem – īpaši jūtīga, jutekliska, smalkjūtīga. Dzīvē un mākslā, tam ir tūkstošiem liecinājumu detaļās un kopumā. Viņas prāta un sirds kopdzīve ir neatkārtojama, jo tikai Laima spēj savai dzīvei radīt to garīgo sistēmu, kas kļūst par unikālu mākslas darbu. Savulaik, kad Laimas diplomdarba vadītājs profesors Eduards Kalniņš gatavojās personālizstādei Tokijā (1977), viņš pārsteidza ar jaunām izteiksmes iespējām. Vaicāju, kā iespējams uz audekla parādīt bezgalību, meistars klusi smaidīja: “Tagad es gleznoju to, ko zinu, ne redzu.” Tolaik viņam bija vairāk nekā 70 gadu. Domāju, ka Laima savā ziņā vienmēr ir gleznojusi to, ko zina.

     Ja atļaujos nelielu komentāru, kas jaunākajā Laimas izstādē pārsteidza visvairāk, tad ieelpotā doma par Ēģiptes klātbūtni. Kā individualitāte Laima ir tik stipra un trausla vienlaikus, ka nekad neesmu meklējusi, viņai taujājusi par saskares lokiem, simpātijām, uzlādējumiem. Un pēkšņi Ēģiptes vareno laiku mākslas paralēles! Laimas palete: sarkanā – jā, mīlestības krāsa, arī asiņu krāsa (radoša cilvēka dzīvē vienmēr klātesošas, kaut neredzamas), kā sievišķības un ģimenes uzticības dievietes Izīdas tērpa krokas, auglības dieva Ozīrisa zeltainums, kas izlīst kā folijas konfekšu papīriņu kārtojums (Vadātājs, 1991, a/e, 125 x 95; Kociņi ar zeltītām lapām, 2010, a/e, 100 x 50), melnais – kā ļaunuma, naidīgu spēku klātesamība (Laimas darbos arī kā vīrietis – pakļāvējs, ieguvējs), zilais – jā, zilais, kas Ēģiptē ir patiesības krāsa, saprāta krāsa un grezno skarabeju figūriņas, priesteru acu ēnojumus, kaķi, kas izlokas vairākkārt Laimas redzējumā, un Ēģiptē svētais dzīvnieks, mātes un bērna aizbildnis, bet viduslaikos jau nelaimes vēstnesis (Asā mēle, 2006, a/e, 50 x 100). Tāpat kā simboli – Mēness, cilvēku profili. Vēl citas asociācijas, līdzības, inteliģences intuīcijas, bet ir bezgaumīgi aprakstīt redzamo. Katram skatītājam ir savas attiecības ar attēlu, dzīves fragmentu, stila izpratni.

     Un pēdējā mistērija. Laima mūsu mitoloģijā ir likteņlēmēja dievība. Eglīte, kā zināms, ir saistīta ar skujiņu, un latvju rakstu maģisko zīmju sistēmā to dēvē arī par Laimas slotiņu, kas aizslauka no mājas visu nevēlamo, slikto. Vēl atgādne, ka Laima Eglīte ir dzimusi 18. novembrī. Šīs norādes, pieturas punktus netulkoju kā nejaušību ķēdi. Mana pārliecība, ka Laima Eglīte ir Latvijas vērtība šodien un nākamībā.

Ingrīda Burāne

2020. gada jūnijs

Mākslinieces Laimas Eglītes viesošanās galerijā "Mans's".

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

0

 2020. gada 13. maijs. - 25 oktonris

 Piedalāmies izstādē

 IEKŠPUS ĀRPUS

 Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā

Iekšpus ārpus
Latgales reģiona mākslinieku konkursa izstāde
 

Iekšpus - ārpus. Tas ir ceļš. pa kuru pārvietojas ikviens visā mūža garumā. Apzināmā apjēgsmeun apjēdzamā apzināšanās ir formas, kurās ceļo cilvēka gars, aizejot arvien tālāk no saviem pirmssākumiem un tuvojoties nezināmajam. Šī ceļa atskaites punktiem  visām tautām visos laikos ir bijuši dažādi nosaukumi, taču patiesībā runa vienmēr ir  par cilvēcisko un dievišķo, materiālo un garīgo.

Spēja saskatīt apslēpto, saprast neskaidro, uztaustīt smalkos pavedienus, kas satur kopā kā plašo pasauli, tā arī atsevišķu cilvēku dzīves, ir īpaša dāvana. Tā piemīt mums visiem no dzimšanas, taču dažādās pakāpēs, un, protams, to ir iespējams attīstīt. Vislabāk - mīlot un novērtējot mākslu. Jo mākslinieki ir kā zvejnieki, kas velk savu lomu no esības slepenajām, neizdibināmajām dzīlēm. Izmantoj ot sirdi kā ēsmu, viņi izvelk no nezināmā dzelmes krāsas un līnijas,tēlus un subjektus, sižetus un stāstus.
Krāsas, audekli, jebkas, ko mākslinieki izmanto savos darbos, ir materiāls, kas paver skatītājam logu uz citādu realitāti. Lai tur ieskatītos, uztveriet mākslas darbus nevis kā ārējus, bet gan kā iekšējus objektus un novērojiet savu reakciju.
Ieraugot gleznu, skulptūru vai jebkuru citu mākslinieka radītu objektu, ikreiz centieties saklausīt tā atbalsi. Vismaz dažas sekundes iegremdējieties rūpīgā pašapcerē. Mākslas emanācijas ir neprognozējamas un skaistas - krāsu plankumi, līnijas vai figūras, kas dejo jūsu galvā,vai klusināta mūzika, maiga melodija, kas ieskanas tālumā, viegla vēja dvesma vai negaidītas un spilgtas atmiņas.
Ejiet tuvāk un tuvāk, koncentrējiet uzmanību! Un mākslinieciskās pieredzes kulminācijas brīdī kļūstiet par to, saplūstiet ar to pilnīgi un galīgi! Tā tiek panākta rezonanse, atklāsme, savstarpēja vibrācija ar mākslas darbu. Tas ir neticams piedzīvojums dvēselei, elpu aizraujošs un brīnišķīgs. Un ikreiz liels solis iekšpus ārpus virzienā, uz dzīves un apkārtējās pasaules bezgalīgu izpratni.

Ksenia Schinkowskaya

Uldis Čamans. Zemapziņas piesardzība. a/e, 150x220, 2020.

Ieskats iztādē

Inta Celmiņa,  Edvards Grūbe

Gaismas un tumsas spēles

2019. gada decembris  – 2020. gada marts

Kamēr pastāv gaisma, pastāv glezniecība - krāsai un formai ir iespējams uzplaiksnīt visneiedomājamākajos veidos, kurus mākslinieks, savu gleznu veidojot, iecerējis vai kuri radušies negaidītā un nebeidzamā spēlē ar tēmu, tehniskajiem paņēmieniem un kompozīciju.
 

Mākslinieku Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes izraudzītais nosaukums izstādei galerijā "Mans's"  pirmajā mirklī var šķist nenopietns un rotaļīgs. Tomēr, nenovienkāršojot spēles jēdziena nozīmi tā šaurākajā pakāpē un katram iedomājoties savu dzīves ceļu un uztveri par notiekošo, jāatzīst - mēs esam vienas lielas spēles dalībnieki, un kāpēc gan arī mākslas procesu nevarētu saukt par spēli? Šīs spēles iznākumu zina tikai paši tajā iesaistītie, bet mēs redzam patstāvīgus mākslas darbus, kuros atklājas pieredze un katra mākslinieka atšķirīgais un arī kopīgais glezniecībā.
 

Nenoliedzami, gan Inta Celmiņa, gan Edvards Grūbe ir Latvijas glezniecības virtuozi un Latvijas 20. un 21. gadsimta glezniecības tradīciju veidotāji, kuri paliek uzticīgi glezniecības pamatuzdevumiem vēl šodien un kuru tēmu pamatvērtības ir meklējamas dabā, gaismas un tumsas saspēlē. Māksliniece Inta Celmiņa atklāj, ka izstāde ir veltīta kontrastiem dabā un glezniecībā, kas rosina saskatīt krāsas triumfējošo spēku un nianses un ļauj izteikt dažādas noskaņas, kā arī uzvest pašu sacerētas izrādes par kādu no mūsu tēmām ar nodomu piesaistīt skatītājus. Gaisma ir Edvarda Grūbes gleznu centrālā figūra - majestātiska un nopietna. Savukārt Intas Celmiņas gaisma ir kā zibšņi noslēpumainā tumsā. Darbu vienotājs ir mūsu kopējā izpratne par glezniecības uzdevumiem.

Inta Celmiņa ir dzimusi 1946. gada 7. janvārī Rīgā. 1964. gadā absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, no 1964. līdz 1969. gadam studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā. 2001. gadā iegūts mākslas maģistra grāds Latvijas mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās kopš 1969. gada. Kopš 1976. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Sarīkojusi vairāk nekā 25 personālizstādes Latvijā un ārvalstīs, bijusi neskaitāmu grupu izstāžu dalībniece. Mākslinieces darbi atrodami nozīmīgās ārvalstu un Latvijas muzeju kolekcijās un privātkolekcijās.
 

Edvards Grūbe ir dzimis 1935. gada 3. novembrī Rīgā. 1946. gadā skolas gaitas turpinājis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas 6. klasē, kuru kā skolas pirmā izlaiduma absolvents pabeidzis 1955. gadā un uzsācis studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Kopš 1967. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Kopš 1992. gada - mākslas maģistrs. Kopš 1974. gada sarīkojis vairāk nekā 25 personālizstādes, bijis neskaitāmu grupas izstāžu dalībnieks gan Latvijā, gan ārvalstīs. Edvarda Grūbes darbi veido nozīmīgu glezniecības kolekcijas daļu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Latvijas Mākstinieku savienības muzejā. Tie atrodami arī Krievijas, Lietuvas un Vācijas muzeju kolekcijās kā arī Latvijas un ārvalstu privātkolekcijās.
Nepārvērtējams ir abu mākslinieku ieguldījums jaunās mākslinieku paaudzes izaugsmē, jo atšķirīgos laikos un mākslas institūcijās abi ir veikuši aktīvu mākslas izglītības darbu.

Māris Čačka

Ieskats izstādē

Lai apskatītu izstādes gleznas, spiediet ŠEIT!

Saldais skūpsts rudenī

Latviešu mūsdienu glezniecība

2019. gada novembris

Maija Tabaka. Amerikas skulptura. a/e, 120x100, 2015

Lielā vasaras izstāde 2019

Mūsdienu latviešu glezniecība

2019. gada jūlijs – oktobris

Piesātināts intelektuāls un estētiski daudzveidīgs veldzējums ikvienu Latvijas mūsdienu glezniecības interesentu sagaida jaunajā vasaras izstādē 2019 galerijā “Manss”, kurā koncentrētā izlases veidā galerijas darbinieki parāda lielo tehnisko daudzveidību un radošo individuālo interpretējumu, kas šobrīd atrodams Latvijas profesionālajā glezniecībā, sākot no izciliem vecmeistariem līdz pat nesen akadēmiju beigušajiem māksliniekiem.

Pirmais, kas tradicionāli harmoniski nomierina un uzrunā, ir Latvijas dabas ainavas niansēti latviski zaļganpelēko toņu daudzveidībā D.Lielās, L.Purmales, R.Muža, J.Ziņģīša noskaņu un izjūtu gleznās, kas apliecina I.Ziedoņa atzinumu, ka “Latvija ir brīnumskaista zeme”, un šajā gadījumā mākslinieki ir tie, kuri palīdz šim skaistajam atklāties mūsu redzējumā. Zīmīga ir pāreja no galerijas otrā stāva komerciālajām telpām uz pirmo- tā ir it kā telpiska ieiešana R.Štelmaheres gleznās radītā īstumā, dabiskumā, pēc kā tiecamies, kad esam pārsātināti no ņudzošās pasaules nomācošās daudzveidības. Skatoties šo mākslinieku darbus un izjūtot tuvumu dabai, mēs it kā atjaunojam savas identitātes un pamatvērtību daļu un tad dodamies tālāk ar vieglu melanholijas pēcgaršu.

Kontrasts, krāsu spēle, individuāli svarīgu mirkļu tveršana, kā arī abstrakcionisma atbrīvojošais spēks ir šīs izstādes dominante. Katra autora gleznas atšķiras ar individuālo rokrakstu, bet tajā pašā laikā vēstījuma līmenī papilda viena otru- Helēnas Heinrihsones ekspresionistiskās gleznas veido harmonisku saspēli ar Džemmas Skulmes intelektuālo uzdevumu un noskaņu gleznām, kā arī Laimas Eglītes gleznu dinamiku. Meistarīgi izmantoti krāsu kontrasti - košums, kas apžilbina kā saules gaisma, kuras šovasar pietrūkst. Un krāsas taču atraisa mūsos vitalitāti un uzdrošināšanos, kā tas redzams D.Iltneres, Dž.Skulmes, L.Eglītes, H.Heinrihsones, R.Jansones, G.Palmas, I.Zalāna,A.Melderes, U.Čamana un daudzu citu mākslinieku darbos.
 

Uzmanību pievērš R.Šulcas, K.Zālīša, M.Štelmaheres, D.Saulītes, N.Medvedjevas niansēti smalkais pasaules tvērums, ko varam salīdzināt ar lēno pasaules tvērumu, skatījumu jeb estētiku, kas balstās atziņā, ka ir cilvēki, kuri spēj pretoties steigai, stresam, patēriņam, aicinot arī mūs apstāties, ieraudzīt, novērtēt un būt mierā ar sevi, pasauli. Un, lai mēs neuztvertu sevi un pasauli pārāk nopietni, palūkosimies uz K.Siliņa pašportretu! Simpātiska ir šī atklātība, kā mākslinieks atklāj sevi mums visiem. Vai mēs tā spētu?
 

Apbrīnu un cieņu izraisa M.Tabakas uzticība galerijai, piedaloties ar aizvien jauniem darbiem visās lielajās vasaras izstādēs, un tās notiek jau 29.gadu! Maijas Tabakas jaunākā glezna‘’Grafiti’ attēlo urbānu vidi ar grafiti apzīmētām sienām, kur priekšplānā kontrastē dzīvais ar nedzīvo, simbolisku lomu piešķirot tēlam no popkultūras fantastikas filmas 'Star wars’’. Kā vienmēr, arī šoreiz M.Tabakas glezna ietver plašu vēstījumu ar zemtekstu, kur vizuālais tēls ir kā semiotiska zīme. Izstādē skatītājs nevar paiet garām šīm gleznām, tās nepamanot- vizuālais vienmēr pauž zināmu dramatismu un liek domāt arī par ne tik pievilcīgo, patīkamo mums apkārt.

Lielā vasaras izstāde ir kā tilts starp impresiju un ekspresiju. Vienā galerijas pusē sagaida J.Ziņģīša harmoniju dodošās jūras tematikas gleznas, bet otrajā pusē negaidīti pārsteidz Ulda Čamana sarkanais kaisles vēstījums kas kā saules baterijas mūs, skatītājus, enerģētiski uzlādē pretrunīgajai pasaulei, kurā dodamies, aizverot galerijas durvis.

Kristīne Modnika, mg.philol.

Izcilie  mākslinieki Helēna Heinrihsone un Ivars Heinrihsons novērtē izstādi

Lai apskatītu visas gleznas spiediet ŠEIT!

Biruta Baumane.

Gleznas. Izlase. 106

2019. gada aprīlis – jūnijs

Biruta Baumane (1922–2017) — viena no latviešu glezniecības virsotnēm. Viņas radītauis caurvij mūsu mākslas kopainu vairāk nekā pusgadsimta garumā. Mums jāšķērso laikmets, lai izsekotu līdzi viņas mākslai, bet tas ir to vērts. Biruta Baumane gleznojusi to, ko redzējuši, ko jutusi un pārdzīvojusi, to, ko mīlējusi, — savu zemi, tās cilvēkus, viņu un savu dzīvi. Nekas nav izdomāts, viss ir īsts un patiess. Arī viņas mīlestība pret glezniecību, bet vēl vairāk pret dzīvi.
 

(..)Kādā intervijā franču dejotājs un horeogrāfs Rolāns Petī saka, ka ir lietas, kas sevi sagraujot, ja par tām sāk runāt, tā noteikti esot ar deju; to pašu var teikt par Birutas Baumanes glezniecību, jo gleznas runā pašas par sevi valodā, kas ir mākslinieces dzīve, — spilgtā un temperamentīgā, emocionāli sakāpinātā, bet patiesā. Tikai ne remdenā, tikai ne pelēkā.
Biruta Baumane teikusi, ka viņas glezniecība ir viņas dzīve, kā tā ir kā dienasgrāmata, bet dzīve — tas ir laiks, kurā mēs piedalāmies, laiks, kam mēs piederam ar saviem darbiem, jūtām, domām un arī redzējumu par to. Īpašs ir radošas personības redzējums, kas materializē šo laiku skaņās, formās, krāsās, vārdos, radot mākslas darbus, kuros dzīvo šis laiks, kļūstot par pārlaicīgo, par mākslu. Gleznotāja Biruta Baumane nekad nav atradusies tur augšā, «baltajā marmora tornī», un rezignēti, sevi sargājot, vērojusi notiekošo dzīves arēnā, jo tornis ir arī cietoksnis — patvērums, vieta, kur sevi nosargāt; viņa vienmēr bijusi dzīves arēnā — spēlmanis. Biruta Baumane par visu vairāk mīl dzīvi, viņa ir teikusi, ka pat vairāk nekā glezniecību. Varbūt. Viņai piemīt spožs talants izdzīvot katru mirkli, katru sekundi un baudīt to — sajust dzīves garšu. Viņas mākslā reflektējas visa dzīve — krāsaina, dinamiska, dramatiska, arī sentimentāla, skumja un apcerīga, stipra un varena.
 

Birutu Baumani vienmēr esmu pieņēmusi kā neapstrīdamu lielumu mūsu glezniecībā. Atmiņā saglabājušās vairākas mākslinieces personālizstādes. Viņas glezniecības nozīmību latviešu kultūrā apliecina arī pussimts gleznu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, no kuras ik pa laikam kādu var sastapt izstādēs. Viņa ir piederīga pie tiem patiesajiem lielumiem, ko neviens neapšauba, un, ja nu kāds tomēr to dara, tad vairāk aiz vēlmes piesaistīt sev uzmanību. (..) par mākslinieku nekļūst — par mākslinieku piedzimst. Var jau slavēt labo skolu, augsto profesionālo līmeni, bet šoreiz būtiskākais ir kaut kas cits — talants un intuīcija. Gleznotājs Boriss Bērziņš kādā sarunā teicis, ka, runājot par mākslu, visi vairās lietot vārdu «talants», bet mākslā tas esot galvenais, tad, protams, nākot darbs, bet ar darbu vien bez talanta nekas dižs nesanākšot.

Anda Treija

Lai apskatītu visus izstādes darbus, spiediet ŠEIT!

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

 2019. gada 20. aprīlis - 23. jūnijs

 Piedalamies izstādē

 MIERS UN SPRIEDZE

 Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā

MIERS UN SPRIEDZE:
Latgales reģiona mākslinieku konkursa izstāde

Divi XXI gadsimta pretmeti — miers un spriedze. Šie termini jeb dzīves stihijas raksturlielumi pavada ikvienu mūsu ikdienas gaitās. Katrs no mums šos raksturlielumus spēj saskatīt un pamatot atšķirīgi. Darba cilvēka eksistenciālas  dzīves pamatā ir miers, kurš ļauj tam, viņa ģimenei, tuviniekiem, draugiem, paziņām veidot savstarpējo cilvēcisko saskarsmi un, balstoties uz mierīgu, harmonisku un tajā pašā laikā dinamisku attīstību, sekmē viņa kā indivīda izaugsmi.
Šie apzīmējumi ir nosacīti raksturlielumi, jo pretmets mieram ir spriedze, satraukums, rūpes par sevi, apkārtējo. Tie ir raksturlielumi, kas arvien vairāk disonē mūsos, apkārtējos notikumos, pasākumos, dzīves situācijās. Mums šajā gadsimtā ir jāmāk sadzīvot ar abiem šiem tīri cilvēciskajiem raksturlielumiem, kuru būtība nav viens un tas pats.
Miers ir stabilitāte, labklājība, reizēm mietpilsoniska sevis demonstrēšana, īpaši uzsverot, ka miers ir pašsaprotama izpausme, bez kuras mēs nespējam harmoniski eksistēt un attīstīties atbilstoši laikam, kurā dzīvojam.
Savukārt spriedze, kaut arī ne no tiem pozitīvākajiem cilvēka dzīves raksturlielumiem, ir kas vairāk. Tas ir dinamiski trauksmains un veicinošs faktors. Darbarūķi tas ietekmē viņa noteiktajā, dzīves izvēlētajā vietā — darbā, sadzīvē, savstarpējā saskarsmē ar līdzcilvēkiem. Arī radošām personībām ir virzītājspēks, dzinulis meklēt jaunus izaicinājumus un iespējas parādīt sevi apkārtējiem caur attīstības un izaugsmes prizmu. Spriedzi var raksturot kā traucējošu, taču tajā pat laikā tā virza, uztur kondīcijā, palīdz veidot harmonizētas attiecības, ja indivīds abos raksturlielumos, mierā un spriedzē, nesaskata ko bīstamu, savstarpēji izslēdzošu.
Faktiski miers ir pamats mūsu ikdienai, bet spriedze ir dzinulis, lai tā nekļūtu par rutinētu sastāvdaļu, motors, kurš "ieslēdz un izslēdz" indivīdu jebkurā situācijā.
Miers un spriedze var būt gan lokāli, gan reģionāli, gan arī starp valstīm un tautām klātesoši, bet pamatā mēs tos izjūtam tieši sev tuvākajā apkārtnē, savā dzīves un darba vietā. Latgales cilvēku miers un spriedze nav izteikti atšķirīgi no šo jēdzienu izpratnes citur Latvijā. Taču katram ciemam, pagastam, novadam, reģionam tie ir un tiem ir jābūt nedaudz īpatnējiem, kas atšķir šo raksturlielumu Latgalē, Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, arī Rīgā. Spriedze un stress galvaspilsētā noteikti sagādā daudz vairāk rūpju un pārdomu par to, ko darām, darījām un darīsim, savukārt Latgales ikdienas spriedze ir ar daudz mierīgāku un plašāku plūdumu laika dimensijā.
Un šobrīd, kā arī tuvākajā nākotnē, mūsu uzdevums ir, no vienas puses, harmonizējot, abiem raksturlielumiem savstarpēji sadarbojoties, bet arī disonējot, kļūt par virzītājspēku. Protams, pozitīvā aspektā, jo mieram un spriedzei būtu jākalpo tam, lai mēs savas ikdienas gaitas, rūpes, darbu un savstarpējās attiecības konstruētu uz cieņas un atbildības pamatiem, kuri veidotu mūs par pilnvērtīgu sabiedrības daļu.
Miers baro, nemiers posta, taču tos vieno spriedze — attīstības un evolūcijas iespējas veidot un attīstīt sevi, lai katra ikdienas dzīves pienesums ir savas izaugsmes un labklājības pamats un virzītājs.
Latgales radošo profesiju pārstāvji — keramiķi, gleznotāji, grafiķi, fotogrāfi — līdz šim ir pārliecinoši parādījuši, ka viņu veikums ir harmonisks un atbilstošs, nevis atkarīgs un bremzējošs apstāklis. 2019. gads katram ir iedomāts un iztēlots pilnīgi atšķirīgi no miera un spriedzes situācijas iepriekšējā gadā, arī iepriekšējo gadu desmitos. Apvienojot savu izpratni par abu raksturlielumu spēju harmoniski vienam otru papildināt, mēs cenšamies veidot un parādīt sevi labāk un augstāk. Vai Latgale spēj piedāvāt atšķirīgu skatījumu mākslas dažādajās formās par mieru un spriedzi? Noteikti jā, jo nevar būt vienots miera skatījums, un arī spriedzei jākalpo kā šī miera nodrošinātājam. Tā ir dinamika, pozitīva virzība.

Aivis Freidenfelds

Uldis Čamans. "Kaisle". 170x130; 50x60. 2019.

Varbūtības

Mūsdienu latviešu glezniecība

2018. gada decembris - 2019. gada marts

Glezniecība man dod pilnīgas atbildes uz visiem jautājumiem, visām problēmām. (..)  Ja kaut kas nepadodās, tad glezniecība ir tas, kas nes atrisinājumu. Arī domāšana notiek, tieši gleznojot. Nepalīdz nekādi strīdi, nekādas diskusijas. Gleznot –  tā ir tik dzīva, būtiska rīcība! Tā ir valoda. Ja tu to pārvaldi, tad runā tajā par visu.

Nejaušības ir daba, realitāte, mātērija, un notiek pigmentu rīcība neatkarīgi no tevis. Notiek darbība – šķidrs ar biezu, sauss ar slapju utt., tā visa tomēr ir daba, cilvēkam ir dots ar to rīkoties. Pēdas sniegā, dubļi... Tas visu laiku ir bijis brīnišķīgs ierosinātājs.

Atradumi ir svarīgi pašam. Ja nebūtu atradumu, nebūtu NEKĀDAS virzīšanās uz priekšu. Tad pat vienu gleznu nevarētu novest līdz galam. Katra, ja tā ir daudzmaz izdevusies, satur diezgan daudz atradumu  – es tos nosauktu par maziem, niecīgiem, ļoti sīkiem, tikai man svarīgiem.

Mīlsetību un labsirdību es gribu just, to es gribu saņemt pretī, jo es to dodu. Visu dzīvi es tā esmu gājusi. Bet vispirms ir godīgums, patiesība, nedrīkst būt meli. Nekādi.

Dž. Skulme

Lai apskatītu izstādes darbus, spiediet ŠEIT!

Mūsdienu latviešu glezniecība

2018. gada oktobris-novembris

Lielā vasaras izstāde 2018

Mūsdienu latviešu glezniecība

2018. gada jūlijs-septembris

Visus izstādes darbus skatīt ŠEIT!

2018. gada  6. jūlijs - 9. septembris

Piedalāmies izstādē

100 LATVIJAS MĀKSLĀ

Daugavpils Marka Rotko centrā

Kas notiek Latvijas mākslā šodien? To bieži vien jautā paši mākslinieki, noraugās kuratori, sarauc pieri vai uzsmaida galeristi, rakstos ievij mākslas zinātnieki. Kas ir mākslinieks Latvijā? Meistars vai uzlecoša un jau spīdoša personība mākslas koptelpā, atzīta un novērtēta gan te, gan aiz valsts robežām?
Neraugoties uz pārmaiņām un notikumiem, nodevām mākslai laikā un telpā, Latvijā māksla vienmēr ir bijusi un mākslinieks nav apstājies radīt. Māksla vienmēr ir pamanāmākais, kas iezīmē un raksturo sabiedrību, telpu, kurā mēs dzīvojam. Mākslinieks veido saikni ar pārējo pasauli, pārējā pasaule ietekmē un veido mākslinieku.
“Mūsuprāt, māksla – tā ir dēka, kas aizvilina nezināmā pasaulē, kuru izzināt var tikai tas, kas gatavs riskēt.” No M. Rotko un A. Gotlība vēstules New York Times, 1943. gada 13. jūnijā.
Izcilais Daugavpilī dzimušais abstraktā ekspresionisma pamatlicējs Marks Rotko dzimis tieši pirms 115 gadiem, Daugavpilī pavadot tikai 10 bērnības gadus un ar saviem mākslas darbiem vēl piecus gadus Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Viņš bija viens no tiem, kas riskēja, kas savos centienos un darbā ielika sevi visu, lai mainītu ierasto, lai radītu jauno un lai atstātu dziļus nospiedumus mākslas vēsturē. Mākslinieka darbi allaž tikuši augstu novērtēti un ir tādi vēl joprojām. Neraugoties uz laikmetu, Marks Rotko var būt arvien aktuāls jebkura mākslinieka radošajā darbā.
Apgūstot glezniecības pamatus, Marks Rotko daudz lasīja un smēlās pieredzi, gleznojot kopā ar izcilībām. Tāpat viņš ļāva izaugt izcilībām, kurām bija iespēja būt par mākslinieka asistentiem. Tā ir dabiska un nozīmīga ķēde meistarības pārmantojamībā. Nav jākopē, ir jāsaprot un jāveido savs rokraksts.
Atzīmējot mākslinieka tuvojošos jubileju un atskatoties uz viņa devumu pasaules mākslas veidošanā, nākas secināt, ka nenoliedzamu ietekmi un iedvesmu tas devis vismaz trīs mākslinieku paaudzēm Latvijā. Pieredzes bagātākā mākslinieku paaudze ir izaugusi un attīstījusies gandrīz paralēlēs, Marka Rotko vārdu un darbus ieraugot tikai reprodukciju albumos un atklātnēs. Vesela virkne vidējās paaudzes mākslinieku sevi pieskaita pie Rotko sekotājiem un sava abstraktā rokraksta veidotājiem. Jaunākā mākslinieku paaudze var būt laimīga, ceļojot un ieraugot Rotko darbu retrospekcijas Eiropā un pasaulē, kā arī atbraucot uz Daugavpils Marka Rotko mākslas centru un stundām ilgi pavadot laiku kopā, esot dialogā ar gleznu.
Izstāde 100 Latvijas mākslā bija iecerēta kā vizuāls stāsts bez robežām un bez ierobežojuma par notiekošo šodienas mākslas telpā, ļaujot sastapties Latvijas mākslinieku paaudzēm vienkopus, runājot par kopīgo un atšķirīgo, par aktuālo un nozīmīgo, kas pamudinājis veidot kompozīciju stiklā vai keramikā, uzgleznot vai radīt tekstila darbu. Starptautiski žūrētai konkursa izstādei bija pieteikušies ap 150 Latvijas mākslinieku, no kuriem izstādē piedalās vairāk nekā 70 mākslinieki. Izstādi papildina arī kuratora uzrunāti Latvijas mākslinieki.
Vai izstāde atbildēs uz jautājumu, kas notiek Latvijas mākslā, par to varēs spriest paši mākslinieki, ieraugot viens otra darbus, kā arī izstādes apmeklētāji, mākslas zinātnieki un kritiķi, raisot savstarpējus dialogus. Izstāde savā veidā arī parāda, kas ir mākslinieks šodienas Latvijā, protams, nepretendējot uz pilnīgu stāstu par Latvijas mākslu.

Māris Čačka

Andris Vītoliņš. Personālizstāde

retroSEKCIJA

2018.g. maijs-jūnijs

Dzimis 1975. gadā Liepājā. Beidzis Rīgas Amatniecības vidusskolu, studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas, Dizaina un Vizuālās mākslas komunikācijas nodaļās. 2002. gadā ieguvis maģistra grādu glezniecībā. Sākot ar 1996. gadu aktīvi piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs. Kopš 2014. gada Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, glezniecības katedras vadītājs.

Andra Vītoliņa māksla dzīvo divu laikmetu dzīvi. Padomju mehāniskā, kas ir pagājusi, un digitāli demokrātiskā, kurā šobrīd dzīvojam. Impulsi mākslinieka darbos nāk no bērnības, skolas un studiju gadiem, kas sakrīt ar interesantu laiku Latvijas vēsturē - padomju lauku norietu un sabrukumu, Atmodu 80tajos gados un Latvijas Republikas atkalatdzimšanu 90tajos gados, strauju sekošanu Rietumu valstu paraugam, identitātes meklējumi.

Andra Vītoliņa māksla, lai arī nostalģiska un ar atsauci uz aizgājušajiem laikiem, noteikti ir moderna. Viņš necenšas pielāgot savus darbus Rietumu mākslas paraugiem, bet ir atradis savu gleznošanas identitāti. Mākslinieks gan pats ar piesardzību izturas pret vēsturi, paņemot no tās šodienai derīgo un to lieki neidealizējot. Lieko atmetot. Ne velti vairākās intervijās viņš uzsver, ka "svarīgi ir sekot līdzi laikam un dzīvot šodienai". Viņa darbos dominē industriālā un urbānā tēma, kāsas ir košas un ekspresīvas, tiek iezīmēti kontrasti starp vakardienu un šodienu.

Visi darbi apskatāmi šeit.

2018. gada  aprīlis - jūnijs

Vēl viens pavasaris - plūdi

Uldis Čamans. Pārnesums. 2018. 150x200, a/e

Ik gadu gaidām pavasari, jo tas nes gaismu, spēku, dzīvību. Katrs pavasaris nāk ar lielākiem vai mazākiem plūdiem, dabā, dzīvē, notikumu virpuļos. Šķiet, ka īstus plūdus esam palaiduši garām, bet plūdi, kuros nākas dzīvot vai piedzīvot – paliek. Paliek, liekot aizdomāties par spēku, ko var tikai apdzejot, uzgleznot, bet patiesi izprast tos pašam piedzīvojot.
Organizējot jau sesto mākslas pavasari Rotko centrā, tieši un netieši runājot par plūdiem aicinājām Latgales māksliniekus piedalīties konkursa izstādē vēl viens pavasaris – plūdi.
Izstāde parāda spilgtāko un aktīvāko reģiona mākslinieku veikumu dažādu mākslas mediju darbos, kas tapuši laikā no 2016. līdz 2018. gadam.
Izstādē pārstāvēti darbi, kurus radījuši šādi Latgales mākslinieki: Agra Ritiņa, Aiva Žūriņa, Aivars Bulis, Aleksandra Šļahova, Alīna Petkune, Anastasija Bikova, Anatolijs Zelčs, Andris Ungurs, Anita Nikuļceva, Annele Slišāne, Baiba Priedīte, Daina Dzerkale, Diāna Apele, Edgars Vronskis, Eleonora Pastare, Elvīra Sprindžuka, Ēriks Volonts, Grieta Butjankova, Ilgvars Zalāns, Ilona Abdulajeva, Ilona Jepifanova, Ilona Linarte Ruža, Dace Pudāne, Ilze Griezāne, Ilze Fetjko, Ina Treliņa, Ināra Petruseviča, Inese Dembovska, Inga Salmiņa, Inga Vasiļjeva, Inguna Liepa, Ingūna Levša, Ivo Folkmanis, Jānis Plivda, Jeļena Ivancova, Jolanta Ābele, Karīna Korotkova, Ksenia Shinkovskaya, Lilija Zeiļa, Maija Bērziņa, Mairita Folkmane, Nataļja Marinoha, Nellija Dzalba, Oksana Vronska, Olga Fišere, Sanri, Silva Linarte, Svetlana Korkla, Uldis Čamans, Una Gura, Vija Stupāne, Viktorija Loktionova, Viktorija Valujeva, Voldemārs Kokorevičs.

https://www.rothkocenter.com

Ieskats izstādē

2017. gada  novembris  - decembris

Sajūtu izlase

Mūsdienu latviešu glezniecība

Ritums Ivanovs

    Ekrānos, dzeltenajā presē un uz skatuves ik dienu mūs sveic mūsdienu elki un ikonas. Zvaigznes — mūsdienu fenomens, par viņiem raksta avīzes, uzņem filmas un veido televīzijas raidījumus. Katram viņu solim seko reportieru pūļi, katrs žests un kustība ir pūļa interešu objekts. Teju reliģiskā un nemirstīgā spožumā viņi kļuvuši par vissvētākajiem simboliem, publikas mīļāko fetišu un nīstamāko subjektu.
    «Tematiski te īsti neesmu koncentrējies uz personisko, mani interesē sociāli objektīvais vērojums, interesē skenēt, kas notiek, kā tas izskatās; tēli, kas uzrunā. Masu kultūra ir mans interešu lauks. Un cilvēks tās centrā, « secina Ritums Ivanovs.
«Rituma Ivanova vienmēr uzturētā tematika ar sociālām ikonām vai precīzāk — ar tēliem, ko populārā kultūra rada un absorbē savā gaismā, izpaužas profesionāli un stilistiski spoži, viņa izstāžu stāsti piedāvā ekspresīvus šovus ar acij tīkamu dinamisko un prātā paliekošu dramaturģisku loģiku. Tieši ekspresivitāte, kas panākta ar «lielās otas metodi», kā to nosauc pats mākslinieks, liek pārvarēt Ivanova stilam iepriekš raksturīgo intraverto toni un zināmu statiskumu, kas nereti konstatēja ne vien ar gurālā darba loģiku, bet arī ar tematikas — superzvaigznes, filmu varoņi, mākslas vēstures ikonas — nevaldāmi plašo un publisko dvēseli,» tā mākslas zinātniece Inga Šteimane.
   Ritums Ivanovs tiek uzskatīts par vienu no Latvijas pamanāmākajiem māksliniekiem, kuram ir izdevies iegūt starptautisko atzinību. Caur dziļi personiskiem ieskatiem, popkultūras, erotikas un nāves simbolikas aspektiem Ivanovs novēro dažādus cilvēka būtības stāvokļus. Mākslinieks strādā pašradītā svītrojuma triepienu tehnikā, kas apvieno popārta un reālisma glezniecības tradīcijas.
   Ivanovam ir bijušas 25 personālizstādes visā pasaulē, viņš regulāri piedalās starptautiskās mākslas mesēs un viņa adarbi ir atrodami 19 publiskās un privātās mākslas kolekcijās Latvijā un ārvalstīs. 2009. gadā pirmo reizi Latvijas mākslas vēsturē Ivanova glezna «Frame05» tika pārdota prestižajā Sotheby's izsolē Londonā, bruģējot ceļu uz starptautisku atzinību un apliecinot viņa daiļrades vērtību.
 

1. Exposed. Naomi. 57x57, print              2. Exposed. Kate. 57x47, print        3. Exposed. Linda. 57x47, print      4. Exposed. Britney. 57x47, print

5. Exposed. 57x49, print              6. Aizvērts I, 43x65, print                                                    7. Aizvērts II, 43x65, print

8. Kustība. No sērijas Zvaigznes. Gaismas straos 200x153, a/akr, 2010  

9. Madonna uz skatuves. No sērijas Zvaigznes. Gaisma staros. 200x153, a/akr, 2010

10. Michael Jackson. No sērijas Zvaigznes. Gaismas staros. 200x153, a/akr., 2010

11. Madonna ar ģitāru. No sērijas Zvaigznes. Gaismas staros. 200x153, a/akr., 2010

12. Michael Jackson with Microphone. No sērijas Zvaigznes. Gaismas staros. 122x200, a/akr., 2010

13. Zelta meitēns. 200x168, a/akr., 2015.

Džemma Skulme

1. Pērkoni gaisā, 2017, a/e, 124x146    2. Aizlidoja, 2017, a/e, 122x122    Fragments                                             Fragments

3. Saule atnāca, 2017, a/akr, 122x122   4. Pats ienāca (Kerija), 2017, a/akr, 122x122     Fragments           Fragments

Fragments                        5. Cerību saule, 2017, a/akr, 122x122      Fragments                   6. Princese, 2017, a/akr, 120x80     Fragments

Fragments.                                  7. Sniegs, 2017, a/akr, 120x100        Fragmenti

8. Draudzenes, 2015, a/akr, 120x100       Fragmenti                                                                               9. Kurzeme, 2017, a/akr, 120x80

Kurzeme. Fragmenti                                                                                10. Uzdevums, 2017, a/akr, 115x89                Fragmenti

11. Zudušie sakari, 2017., 100x120                 Fragmenti                                                           12. Saruna ar Rihardu Vāgneru, 2017, 100x120

 Saruna ar Rihardu Vāgneru. Fragmenti

13. Bez saulītes vakarā, 2017, 100x120                          Fragmenti

Citi autori

1. Ivars Heinrihsons. xxx, 2016, 97x146, a/e       Fragments                               2. Ivars Heinrihsons. xxx-3, 2016, a/e, 97x146   Fragments

3. Līga Purmale. Lauks. a/e, 2010-2015, 100x140   Fragments  4. Māris Upzars. Rozes pilsētā. 2009, a/e, 115x110

5. Māris Upzars. Saule un mēness. 2011, a/e, 100x115

6. Jānis Kupčs. Sembas ekspedīcija II, 2016, a/e, 125x110     7. Jānis Kupčs. Pietura, 2001, a/e, 115x135

8. Anita Kalniņa. Apmaiņa, 2013, a/e, 100x120     9. Anita Kalniņa. Atgriešanās, 2010, a/e, 100x120

10. Dace Lielā. Pēdējais sniegs, 2014, a/e, 150x200                                       Fragmenti

11. Kristaps Zariņš. Labi, 2007, a/e, 100x100.      Fragmenti                                                         12. Kristaps Zariņš. Zilā, 2009, a/e, 120x100

13. Biruta Baumane. Akts, 1987, a/e, 81x100   14. Aleksejs Naumovs. Rīga, 2014, a/akr, 90x110  

15. Aleksejs  Naumovs. Venēcija, 2007, 70x90, a/akr

16. Aleksejs Naumovs. Parīze I, 2008, a/akr, 46x55   17. Aleksejs Naumovs. Parīze II, 2008, a/akr, 38x55 

18. Maija Tabaka. Rituāls. 2002, a/e, 101x137

Rituāls. Fragmenti.                                                                                                                    19. Maija Tabaka. Kalnu ezers. 1999, a/e, 110x140

Kalnu ezers. Fragmenti.                                                                                                                             20. Maija Tabaka. Tilti. 2007, a/e, 95x140

Tilti. Fragmenti                                                                                                                                21. Andris Vītols. Noskaņa. 2015, a/e, 85x68

22. Andris Vītols. Kompozīcija. 2015, a/e, 50x50    23. Vēsma Lukstiņa. Trotuārs. 2016, a/e, 80x100

24. Guna Millersone. Sault\riets. 2013, a/e, 70x100.   25. Guna Millersone. Osta I. 2014, a/e, 60x70

26. Guna Millersone. Osta II. 2014, a/e, 60x70  27. Aiva Žūriņa. Dārza svētki. 2016. zīm.  28. Laima Puntule. Ezerā. 2001, a/e, 77x150

29. Māris Čačka. II. 2017, a/e, 100x100.   30. Māris Čačka. OO.  2017, a/e, 100x100.   31. Māris Čačka. MI, 2017, a/e, 100x100.

32. Māris Čačka. MJ, 2017, a/e, 100x100.

33. Marta Skulme. Krasts. 2017, a/e, 70x50.   34. Marta Skulme. Augstskola. 2011, a/e, 60x90  35. M. Skulme. Koks. 2017., a/e, 30x30

36. Marta Skulme. Mērvienība. 2017, a/e, 30x30

 37. Marta Skulme. Atspulgs. 2017. a/e, 30x30.    38. M. Skulme. Sakari. 2017, a/e, 30x30.  39. M. Skulme. Mēģini vēlreiz. 2016, a/e, 30x20

40. Marta Skulme. Kompozīcija I. 2015, autort., 50x50   41. Marta Skulme. Kompozīcija II. 2015, autort., 50x50

42.  Laima Eglīte. Skatiens. 60x80,a/e,2015.    43.  Laima Eglīte. Make up, 60x80,a/e,2009   44. Anita Meldere Apsolījums. a/e, 80x100, 2015.

45. Irēna Lūse. Mīlestības puķe  75x60  46. Ritums Ivanovs. Meitene.   47. Aiva Žūriņa. Dialogs.  48. Aiva Žūriņa. Sēklas..  

49. Kristīne Markus. Vieta. 2015.120x140,a/e   50. Helēna Heinrihsone.  Sarkanais I, 130x130, a/e, 2007          

51. Helēna Heinrihsone.  Sarkanais II, 130x130, a/e, 2007

52. Helēna Heinrihsone. Divi. 130x130, 2008-2009 53. Helēna Heinrihsone. Apsnigušas rozes, 114x146, 2008 

54. Helēna Heinrihsone. xxx  55. Ivars Heinrihsons. Divi zirgi, 180x170, 2008 

Rudens 2017

Mūsdienu latviešu glezniecība

2017. gada oktobris

2017. gada  jūlijs - septembris

Lielā vasaras izstāde 2017

Mūsdienu latviešu glezniecība

Lai apskatītu visus darbus, spiediet ŠEIT!

2017. gada  aprīlis - jūnijs

Klusuma un tukšuma formas

Uldis Čamans. Diptihs "Parādība". 2017. 189x286, 189x145,audekls, kartons, eļļa, akrils, autortehnika

Fragmenti

Šogad Latgales reģiona mākslas izstādes tēma nav izvēlēta nejauši, jo to organizē Marka Rotko vārdā nosauktais mākslas centrs. Klusums un tukšums — divi pamatjēdzieni, kam bija ārkārtīgi būtiska un aktuāla nozīme Rotko daiļradē, it īpaši tās klasiskajā periodā. Runājot par savu māksliniecisko metodi, meistars to salīdzināja ar «radošu klusumu», apelēdama pie budisma filozofijas, «kura tukšumam piemīt potenciāls» un viss aiziet «nekurienē».
Lai cik paradoksāli tas neskanētu, milzīgos Rotko audeklus «aizpilda tukšums». Tajos tukšums ir gan telpa, gan saturs, tas ir abstrakts, bet vienlaikus taustāms, pateicoties piesātinātai krāsai. Tas hipnotiski apbur, ievelk skatītāju iekšējās sfērās un aicina uz klusējošu dialogu. Tieši uz klusējošu, jo tikai klusumā var sadzirdēt sevi. «Klusums ir tik precīzs», — Rotko ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā. Mākslinieka slepenais sapnis ir radīt klusējošas telpas līdzīgas mazām ceļmalas kapeliņām, kurās ceļinieki var pabūt klusumā un vienatnē, vērdamies tukšumā un klausīdamies klusumā. Katrs Rotko darbs ir šāds patvērums.
20. gadsimts veiksmīgi pierādījis, ka abstraktās mākslas valoda var būt tikpat informatīva kā figurālais tēlojums. Izkopjot priekšgājēju tradīcijas, mūsdienu mākslinieki visā pasaulē un arī mūsu reģionā strādā abstraktās mākslas jomā, atrazdami savu individuālo, īpašo mākslinieciskās izpausmes metodi. Mēs priecājamies par jebkādiem dažādu klusuma un tukšuma formu izpētes mēģinājumiem.
Farida Zaletilo

2017. gada  maijs - jūnijs

Jānis Ziņģītis. Personālizstāde

„Man patīk vērot dabu, dzīvniekus, putnus, ainavas. Savus vērojumus attēloju gleznās.
 Gleznošana man palīdz saskatīt, sajust un izprast pasauli, būt daļai no pasaules.”

Jānis Ziņgītis

Jānis Ziņģītis glezno reālistiskas ainavas un marīnas ar noskaņu. Viņa darbos var niansēti ieraudzīt Latvijas dabas skaistumu: pasakainus, noslēpumainus mežus; dzīvnieku pasaules mistērijas; Baltijas jūras krastus un Jāņu zāļu burvību. Darbiem raksturīgs liriskums, miers un harmonija, dominē pelēka tonalitāte, dabas krāsas, maiga gaisma. Mākslinieks bieži izmanto miglainības efektu, tas izkliede skatītāja uzmanību un piepilda gleznas ar vieglumu un gaisīgumu.
”… Izrādās, ka krāsas nemaz nav. Ir elektromagnētiskie viļņi, kurus atstaro dažādas virsmas un kurus smadzenes uztver kā krāsu. Bet tas netraucē priecāties par pasaules krāsainību.
Saliekot blakus spilgtas krāsas, kontrasta spēks mazinās. Neitrālai krāsai noliekot blakus spilgtāku krāsu, kontrasta iedarbība palielinās. Šo fenomenu ir vērts pētīt.
Pa vienu savas darbnīcas logu redzu pļavu un ezeru, pa otru mežu. Kad aizbraucu uz jūru, vēroju to. Dabas vērošana ļoti nomierina. Dabā viss ir kustībā. Arī cilvēka acs visu laiku ir kustībā. Mēģinu kustību parādīt gleznā.” Tā pats mākslinieks pārdomās par šai izstādei tapušajiem darbiem.
Izglītība:
1998 – 2002  Latvijas Mākslas Akadēmija (LMA), Humanitāro zinātņu maģistra grāds vizuāli plastiskajā mākslā (glezniecībā)
1996 – 1998  LMA, Mākslinieka profesionālā kvalifikācija glezniecībā
1992 – 1996  LMA, Mākslas bakalaura grāds
1994 – 1995  Dienvidmenas universitāte, Portlande, Menas Štats, ASV
1985 – 1992  Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola
1980 – 1985  Rīgas 3. vidusskola
Darba pieredze:
2006 – pašlaik  Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas direktors 
2005 – 2006     SIA NSA mākslinieks
2002 – 2005     ASV militāro konsultantu grupa, Team Latvia, tulks
2001 – 2002     Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola, zīmēšanas skolotājs
1995 – 2002     ASV vēstniecības Militārās sadarbības grupa, tulks
Cita nozīmīga informācija
Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 2004. gada
Gleznu personālizstādes ASV, Latvijā, Lietuvā, Polijā; piedalījies grupu izstādēs Austrijā, Čehijā, Krievijā, Latvijā, Norvēģijā
Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, ASV, Austrālijā, Austrijā, Beļģijā, Čehijā, Francijā, Izraēlā, Krievijā, Norvēģijā, Polijā, Vācijā.

(http://www.antonia.lv)

1. Pie ezera. 125x160, a/ak, 2016    Fragmenti.

2. Latvijas zvirbuļi Londonā. 120x90, a/ak, 2010   3. Mežmala 90x120, a/ak, 2016.              4. Ko tu te dari? 70x90, a/e, 2015

Ko tu te dari? 70x90, a/e, 2015. Fragments.       5. Pļava Jāņos. a/akr, 120x160, 2017.                      Pļava Jāņos. Fragments.

6. Kaut kur dzied lakstīgala. 60x120, a/akr, 2016.           Fragments                                    7. Kurzemes jūrmala pēc lietus. 150x200, a.akr. 2013.

Kurzemes jūrmala pēc lietus. Fragments    8. Mākoņui atspulgi ezerā. 70x100, a/akr, 2012         9. Vēstule no Vermēra. 73x92, a/akr, 2016.

Vēstule no Vermēra. Fragmenti.                            10. Dzērvju balsis pavasarī. 100x70, a/akr. 2015.      11. Lībiešu krasts. 80x60,a/akr, 2014.

 Lībiešu krasts. Fragments.            12. Diena kad aizlido dzērves. 80x60, a/akr, 2014.     Fragments.      13. Kolkasrags. 60x80, a/akr, 2014.

14. Vidzemes jūrmala. 70x90, a/e, 2015.                   15. Ainava ar slēpotāju. 60x80, akr/e, 2012.           Fragments

16. Vakars uz ezera. 60x80, a/akr, 2016.             17. Tikšanās 60x80, a/ak., 2013.                                18. Iela. 60x80, a/akr, 2014

19. Atmiņas par vasaru. 60x80, a/akr, 2016.               20. Maijs. Lobes ieteka Ogrē. 60x80, a/akr. 2015           Fragments

21. Jūra pēc lietus. 60x80, a/akr, 2014.               22. Atmiņas par pavasari. 60x80, a/akr, 2016.          23. Atmiņas par rudeni. 60x80, a/akr, 2016.

24.  Atmiņas par Volterru. 45x66, a/akr, 2016.      25. Foreļupe pavasarī. 40x60, a/akr. 2013.                26. 7.maijs Rīgā, 30x40, a/akr, 2011

27.Bernātu jūrmala. 30x40, a/akr, 2015    28.Augusts. Būs karsta diena. 30x40, a/akr, 2011   29.Augusta vakars. Stārķa ligzda. 30x40, a/ak, 2011

30. 1. maijs. 30x40, a/akr, 2011            31. 9. oktobris. Zelta rudens. 30x40, a/akr, 2011        32. Orčas upes ieleja Toskānā. 30x40, a/akr, 2016.

33. 4. augusts 2013. Dunte. 30x40, a/akr, 2013.    34. Ziemas rīts. Ceļš miglā. 30x40, a/akr, 2015.  35. Saulains ziemas rīts. 30x40, a/akr, 2016.

36. Bernāti. 10. augusts. 30x40, a/akr, 2016.        37. 30. aprīlis 2011. 30x40, a/akr, 2011.                     38. Kurzemes jūrmala. 30x40. a/akr, 2014.

39. Košrags 23. jūnijs. 30x40, a/akr, 2015.          40. 6. augusts 2013. Tūja. 30x40, a/akr, 2013.    41. 24. jūnijs 2016. Jūrkalne.  30x40, a/akr, 2016

42. Kurzemes jūrmala. Ģipka, novakare. 30x40, a/akr, 2014.  43. Vēl ir vasara. 40x30, a/akr, 2015.  44. Pirtī. 40x30, a/akr, 2012.

                                                                                                                                                                               45. Spējš vējš. 40x30, a/akr, 2009.

46. Atmiņas par "Zelta drudzi". 40x30, a/akr, 2008.  47. Čārlzs Sāči apsver iespēju. iegādāties latviešu mākslinieka darbu. 40x30, a/akr. 2008.

48.  Jau vasara! 60x80, a/a, 2016. 49. No bebru mājām. 60x80, 60x80,a/akr,2015

50. Pavasaris.80x60a/akr.,2015.   51.Pavasaris Pierīgā. 150x200,a/akr

                                                             52. Jānis Ziņģītis. Pēk, pēk, pēk, iztraucētās mežapīles, a/akrils, 145x125, 2010.

53.Latvijā zied ievas, a/akrils, 80x60, 2014.    54. Lobes upe pavasarī. 2013, a/a,  60x80     55. Salaca. Zivju gārņu valstība. akrils, 150x200, 2012. 

2017. gada marts, aprīlis

Latviešu mūsdienu glezniecība, grafika, keramika, porcelāns

Ilze Neilande. Personālizstāde.

Zirgs. Āksts. Sieviete.

I. Neilande ir beigusi J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas I. Zariņa monumentālās glezniecības darbnīcu un profesora Borisa Bērziņa meistardarbnīcu. Ieguvusi mākslas maģistra grādu (1993).
Gleznotāja un grafiķe izstādēs piedalās kopš 1982. gada. Kopš 1995. gada ir gleznošanas pasniedzēja vairākās mākslas skolās un augstskolās. No 2000. gada vada glezniecības nodarbības Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Veidojusi ilustrācijas Latvijas Enciklopēdijai (Pieci sējumi. SIA Valerija Belakoņa izdevniecība, R.: 2002 – 2009). Veidojusi Latvijas pastmarku sērijas un daudzas apsveikumu kartiņas.Sadarbībā ar izdevniecību Avots tapušas vairākas bērnu grāmatas ar Latviešu tautas dziesmu un pasaku tekstiem. Saņēmusi Indriķa Zeberiņa prēmiju 2002. gadā par grāmatām Dziedi, dziedi, putenīti! (R.: Avots, 1999) un Vilkam liels brīnumiņš, lapsai zīžu kažociņš: latviešu tautas dziesmas un pasakas par dzīvniekiem (R.: Avots, 2000). (Austra Avotiņa)

Bērnu grāmata - tā ir kā atkalredzēšanās ar to mazo cilvēku, kas neglābjami ticēja, ka trešais Tēva dēls uzveiks pūķi, sērdienīte apprecēs princi, Sprīdītis atradīs laimīgo zemi, ka brīnumputns tepat kaut kur blakus izpletīs savus spārnus un katram stāstam būs tikai un vienīgi laimīgas beigas. (Ilze Neilande)

1. Cirka zirgs. Litogrāfija, 2003, 178x95   2. Cirks. Litogrāfija. 2005. 93x70            3. Āksts un zirgs. Litogrāfija, 2003, 60x85

4. Āksts zirgā. Litogrāfija. 20000, 66x91                         5. Skrejošais zirgs. 2006. Litogrāfija, 67x68           6. Lielais zirgs. Litogrāfija, 2005, 94x75

7. Mazais putns. Litogrāfija., 2004, 62x51.  8.Puķes zirgam. k/e, 2002, 67x58,5  9.Āksts un zirgs. k/e, 2004. 61x80  10.Sieviete, 2004, k/e, 59x81

11.Āksts un rožu krūms. 2003, k/e, 50x72        12. Divi zirgi. 2005, k/e, 67x100                                13.Ākrobāts zirgā. 2001,k/e, 67x100

14.Sieviete āksts. 2003,k/e, 122,5x68.   15.Cirks. 2004,k/e, 100x80  16.Sieviete āksts.1998, 105x73,5  17.Divi zirgi. 2012, akr/a 60x80

18.Melnais zirgs. 2017, akr/a, 60x40         19.Izrāde sākas. 2012, akr/a, 50x70.                                20. Sapnis. 2015. akr/a, 546x54

21.Deja. 2015. akr/a, 60x80                                                           22.Cirks. 2012, akr/a, 80x80                            23.Pavasaris. 2014, akr/a, 90x65

24. Venēra. 2008, akr/a, 42x60                                             25.Skrējiens. 2012, akr/a, 40x50                       26.Pašportrets. 2009. 65x40,5, k/a

27. Spēle. 2006, k/e, 47x55                                    28.Četri zirgi, 2015, a/e, 50x60                               29. Šahs. 2012, a/e, 60x80

30.Koks. 2014., a/e, 80x60.          31.Mazais āksts. a/e, 2016., 60x80                                    32.Cirks zirgs. a/e,2012, 60x80

33.Mazais zirgs, a/e, 2012, 71,5x91,5   34.Cirka zirgs, a/e, 2015., 100x60   35.Sieviete un puķe, 2003, k/e, 45x39  36.Klausītājs. 2002, k/e,51x32,5

37. Diptihs Pavasaris. k/e, 42x27                                                         38. Zirga galva. 2012, a/e, 40x30            39.Vērotāja. 2013., a/e,40x30 

40. Rudens. 2015, a/e, 30x40                                         41. Cirka zirgs, 2016, a/e, 24x30                           42. Sieviete un zirgs. a/e, 2012, 30x30

Jānis Murovskis. Grafika

1. Aveiru 2/5, 2009, sietspiede, 102x72                 2. Negaiss 2/4, 2013, sietsp., 102x72                      3. Asinsaina 2/5, 2009, sietsp., 97x72

4. Sarkanās egles 2/3. Sietspiede, 2013, 102x72    5. Tekošie raksti. 2014, sietspiede, 102x72        6. Jaunais gads 3/3. 2013, sietspiede, 102x72

Maija Tabaka. Atkal mājās

Gleznas. Retrospekcija 2017

1. Ūdens pasaule. 120x90,a/e,2014.                      2.  Ikebana. 60x70,a/e,2011                                                          3. Etiķa koks. 100x80,a/e,2013. 

 4. Helovīns. 90x120,a/e, 2015                                Helovīns. Fragments                                                   5. Iela. 90x120,a/e, 2016.

Iela. Fragments                                                    6.  Āzis rožu dārzā. a/e, 110x110, 2012         Āzis rošu dārzā  Fragmenti

             4. 7. Draudzenes (2004)

8. Dzejnieks (2008)

9. Siltums ziemā (2007)

10. Skūpsts (1999)

11. Ceļš (2009)

Dace Saulīte. Vēja spogulis

1. Rozes smarža. a/ak, 120x100, 2016.       2. Rozā laiva. a/k, 210x100, 2015.                      3. Ūdensroze. a/ak. 60x80, 2016.

4. LUX. a/ak, 60x80, 2016.                                     5. Pāri galotnēm. a/ak. 76x102, 2016.                  6. Ezers un vējš. a/ak, 70x90, 2016

7. Japāņu koijas. a/ak, 70x70, 2015.                            8. Krusa aronijas. a/ak, 60x80, 2016.                 9. Zelta meandrs. a/ak, 50x50, 2017.

10. Dārzs. a/ak, 50x100, 2017     11. Atspulgs. a/ak, 40x80, 2016.   12. Augustā. a/ak, 40x80, 2016. 13. Orhidejas. a/ak, 60x45, 2016

14.Atspulgs. a/ak, 40x40, 2015    15.Parfīms I, a/ak, 50x50, 2015.   16.Parfīms II, a/ak, 50x50, 2015.  17.Baltās ūdensrozes. a/ak, 60x45, 2016.

18. Atspulgs. a/ak, 60x50, 2016.     19. Sārtā ūdensroze, a/ak, 24x30, 2016.                       20. Kaija. a/ak, 18x24, 2016. 

21. Apvārsnis. a/ak, 45x60, 2013.

Lins, želatīns, linsēklu eļļa, terpentīns, akrila sveķi, gumiarābiks, saplāksnis, papīrs. Senie zīmēja un rakstīja uz bērzu tāss. Dabīgs, apkārtējā vidē sastopams materiāls. Tagad, apkārtējā vidē var sastapt saplākšņa atgriezumus. Televizors stāstīja, ka uz jogurta iepakojuma drīkst rakstīt „dabīgs”, ja ... un tur sekoja garš, sarežģīts vielu un to daudzumu uzskaitījums, cik, kuras drīkst būt, kā arī - uz iepakojuma drīkst likt augļu attēlus, ja jogurta sastāvā ir vismaz tik ... procentu augļu gabaliņu.

Dabīgs, pārdomas, par to, ko tad tas nozīmē. Vai kultūra, visplašākajā vārda nozīmē – kultūra = pilnīgi viss, kas tiek kultivēts (sākot no akmens cirvja līdz lāzeriskai iekārtai ar ko var izsvilināt materiālā da jebko, par ko vien kompī ir dati. U.c. u.t.jpr.) ir nedabīga?

Vairāki vaļi trenkā roni (ēst ta gribās). Ronis uzlec uz ledus gabala, vaļi strauji peldot izraisa ūdens viļņošanos, kas rezultējas ar ledus sašķelšanos, vai apgāšanos, atkal un atkal. Brīžos, kad ronis atrodas uz tik neliela ledus gabaliņa, ka pakaļējās peldspuras (tieši aiz tām roņus parasti saķer, pavelk zem ūdens un noslīcina), paliek pāri tā malai virs ūdens, tam neviens netuvojas, tikai dažus metrus attālāk virs ūdens parādās vaļa galva, tad tā lēnām pazūd zem ūdens, mirkli vēlāk vilnis apgāž arī šo ledus gabalu, ūdens balets ar daudzām piruetēm un lēcieniem atsākas. Tas turpinās, līdz ronis tiek līdz liela ledus lauka malai, ārā jau apmēram puse auguma, lēnām kustas. Tikpat lēnām, apmēram metru no ledus lauka malas, iznirst vaļa galva, rāmi, nesaviļņojot ūdens virsmu tā pazūd, pēc mirkļa ronis sāk slīdēt atpakaļ ūdenī, līdz nelielā virpulītī pazūd arī purns ar apaļajām acīm. Labi? Slikti? Lielākais apkaimes briežu bullis, vardarbīgi trenkājot pārējos, sapulcina ap sevi mātītes. Dabīgi. Šķiet tas bija lielās franču revolūcijas laikā, daži no apkārtnes lielākajiem un stiprākajiem cilvēku tēviņiem sāka uzskatīt līdzīgi – lielākais un varenākais apkaimes tēviņš paņem sev visas sievietes un īpašumus, kas viņam iepatīkas, jo tas ir dabīgi, sirdsapziņas un morāles - tie kaut kādi nevajadzīgi izgudrojumi. Brieža daba. Cilvēka daba. Varbūt tās atšķiras. (daba – lietas vai parādības pamatīpašību kopums)

Dabīgs mākonis. Uzgleznots mākonis. Kāds gribēja attēlot to, kā ap putekļiem kondensējas ūdens tvaiki? Putekļu mākoņi, dūmu mākoņi, domu mākoņi komiksos. Cik stilizētam jābūt attēlam, lai tas būtu simbolisks? Netālu no mākoņa cilvēciņš, dažreiz to pamanīt vieglāk, citreiz mazliet grūtāk, citreiz izskatās – cilvēciņš kaut ko vicinās ar rokām, mākoņa virzienā, a, tas viņam tā dabīgi?

1.Brūns, zaļš, pelēks. e/a, 25x25, 2016   2. Cauri rūsai. e/a, 180x145,4, 2016. 3. Cauri tintei. ak/a, 100x80,5, 2016.

                                                                                                                           4. Dzeltenoranžs (skice). guaša/kartons/saplāksnis. 30x26, 2016

5. Egle un mākonis. ak/a/s, 49,8x22. 2016.   6. Izbalināts brūnums. g/a, 40x30, 2016.   7. Klausītājs. aa/a, 49,0x21, 2016.

                                                                                              8. Knapi redzams. ak/a, 75x70, 2016.   9. Lassāmkrēsls. ak/a, 42x21, 2016.

10. No dziļumiem. ak/a, 42x21, 2016.  11. Pieskarties. zīda krāsas/audekls/ saplāksnis. 43x43, 2016.  12. Pievelk. e/a, 200x170, 2016.

                                                                                                                                                                               Pievelk (fragments)

Pievelk (fragments)                                                            Pievelk (fragments)                                  13. Silueta kustība.e/a, 51x40, 2017

14. Slīpēts. ak/a, 40x30, 2016        15. Stiga. e/a, 24x18, 2016.       16. Trušupīle, māls un Minnija. g/p, 2016. 

                                                                                                                                                    17. Vēl tālāk. ak/a, 56,3x49,8, 2016.

18. Žogukrāsas. eļlas-ftaļļu emelja/sapl., 72,5x49,8   19. Uzsīksies. k/e, 22x10, 2013.   20. Ceļš, pļava, mākonis. k/e, 15x10, 2013.

                                                                                                                                                 21. Jānis Purcens. Ignācijs. a/e, 115x90, 2013.

Jānis Purcens — reliģiskais temats mākslā

«3. nedēļa 2. diena.

Vai esi sajutis, ka miers, iekšēja nomierināšanās palīdz nodibināt saikni ar Dievu? Šodien pamēģini sadzirdēt Dievu. Pirmajās lūgšanu minūtēs ieklausies tuvās un tālās skaņās, kas Tevi sasniegs — ielas troksnī, istabas klusumā... Palēnām visas šīs skaņas attālinās, un Tavas sirds klusums uzrunā Tevi... Ieklausies tajā. Neceri, ka kaut kas notiek ātri. Vajadzēs pacietību. Vari lēnām atkārtot vienu vai vairākus lūgšanu vārdus (..)».

Jānis Purcens. Balts k/e 36x36,2016

Uz kvadrātveida kartona ar kolažētiem darbistabas pārpalikumiem un fragmentiem, ir piestiprināta lapa ar sīku tekstu kursīvā. Kā lappuse no dienasgrāmatas, skice, kā personīga vēstule skatītājam. Teksta adresāts nav zināms, vai tas ir tas pats autors vai skatītājs, taču teksts darbojas kā atslēga. Pirmatnējais nodoms, kas stāv aiz visām sērijas gleznām, un arī instrukcija skatītājam.

Jau pati teksta lasīšana piespiež apklusināt, izslēgt apkārtējo vidi no uztveres zonas un koncentrēt savu uzmanību vārdiem. Vārdi un to vara varētu būt visas sērijas temats, vārdi un to transcendentālā jēga, vārda vizualizācija. Lūkojoties uz J. Purcena darbiem, lasīšana kļūst par hipnozes paņēmienu, ar kuru skatītājs tiek «ievilkts» gleznā. Izlasot ataino frāzi «Kungs, Jēzu Kristu, Dieva dēls», tā tiek it kā «iespiesta» skatītāja redzes atmiņā, un ieraugot atsevišķus vārdus, ir jau zināms, kā frāzi pabeigt. Tāpēc, lūkojoties uz mākslinieka audekliem, redzes fokuss izzūd. Nav vārda, kurš izceltos, kuram būtu iespējams iegūt vairāk skatītāja uzmanības. Katrs vārds ir vienlīdz svarīgs, tāpēc neeksistē nedz centrs, nedz kāda figurāla dominante. Glezna ir suģestējoša, tā nemanāmi ievelk skatītāju neizteiktu vārdu murdoņā. Audekls, liekas, ir kā izgriezts fragments no mākslinieka zemapziņas, kas mutuļo lūgšanas laikā.

Vizuālais risinājums J. Purcena darbos ir inovatīvs. Darbi vieno tipogrāfiju un glezniecību. Gleznu galvenais objekts ir teksts un vārds mijiedarbībās ar mākslas darba faktūru. Un, lai arī krāsotāji un vienkārši amatnieki, izsenis ir krāsojuši vārdus, Purcena darbos vārdi netiek krāsoti, tie tiek uzrakstīti ar kaligrāfisku cieņu, viegli un dabiski — dzīvi. Katra vārda šķietami vienkāršai uzrakstīšanai ir veltīta pilna uzmanība, un gleznošanas process ir kā tiešs un personīgs lūgšanas attēlojums.

Darba noskaņu veido ne tikai krāsa, bet arī rakstības stils, kuram arī piemīt emocionāla noskaņa un asociatīvs raksturs. Arī kvadrāta formāts ļauj veidot vienlaidu harmoniju — tas visur ir vienāds, tas nevirza skatienu, bet ir kā punkts, kā fiksēts fragments.

Gleznu reliģiskais konteksts liek atminēties Bībelisko «...iesākumā bija vārds», kas pazīmē pasaules sākotni. Zinot arī to, ka visa latviskā kultūra spēcīgi pamatojas kristietībā, vārdi, «Kungs, Jēzus Krist, Dieva dēls», nespēj palikt neievēroti. Tie skar skatītāju gan vispārcilvēciski, gan personiski, skarot katra individuālo reliģisko pieredzi.

Tāpēc J. Purcena darbi nav tikai vizuāls baudījums, tie ir mehānismi, kas tiek darbināti ar vārda spēku, liekot cilvēkam, vismazākais — apstāties, apdomāt un klausīties, jo teiktais pieprasa uzmanību. Un galu galā svarīgāk par attēloto un pateikto ir tas, kā tas liek mums justies.

Nikola Ščadro, Jēkabpils Valsts ģimnāzija, 11.c. 2017. gada februāris

Anda  Svarāne, Ieva Svarāne.  Keramika

Andris Vēzis. Jaunā porcelāna kolekcija 2017

2017.g. februāris

Līdzsvars

Mūsdienu latviešu glezniecība

2016. gada novembris - 2017. gada janvāris

Pelēkajai ikdienības ziemai pretī stājas dzirkstoša krāsu simfonija, vasaras atmiņu spiets, aicinājums ceļot, iepazīt un atrast eksotiskas sajūtas, taču nedrīkst novārtā atstāt kontemplāciju — varbūt kā nodevu ārpusē valdošā laika blaknei — rūgtām pārdomām; varbūt kā spēku, kas palīdz atgriezties uz zemes pēc ilga svinību prieka. Šī izstāde ir kā spēcīgs enerģijas malks, kas izrauj no paguruma un ziemas miega, un līdzsvars tiek sasniegts, izmantojot kontrastus.

Janvāris aizsirmo Uniātu baznīcas smagās, bijību raisošās celtnes priekšā — tāda aina ārpusē. Alekseja Naumova Lecces vasaras saulesgaismā un bezrūpībā gozējas rūkstošu apbrīnotais Doms — notverts gleznā, izstādīts iekšpusē. Turpat ir arī Jāņa Purcena darbi — krāsaini, bet nebūt ne bezrūpīgi un vieglprātīgi. J. Purcens kontrastē gan ar savu agrāko laiku mākslu («Paēdis, padzēris»), gan ar A. Naumova Lecces Domu — ja A. Naumova glezna attēlo reliģisku celtni mirkļa tvērienā no tūrista skatpunkta, no ārpuses, tad J. Purcena dažādu krāsu nosaukumos dēvētās gleznas «Kungs Jēzu Kristu Dieva Dēls apžēlojies» atklāj diametrāli pretējo — dziļi ntīma, sakrāla, rūpīga ceļa meklējumus, meditāciju un lūgšanas, ticību mieram, reliģisko saturu nereducējot līdz klasiskajiem šabloniem, piedāvājot līdz mielēm izjust mākslinieka sēras, lai arī spilgtās krāsās ietērptas. Telpu ar J. Purcena gleznām es savās domās nodēvēju par meditatīvo vietu. Šķiet, gaisā var just ticības sveķu vīraka smaržu.

Savā starpā kontrastē arī Frančeskas Kirkes «Rubensa sievietes» un Jura Dimitera «Osta». Figurāli sērkociņi un sieviešu ķermeņi ir novietoti līdzīgi — kā izvīti, savijušies — taču kādas gan līdzības var būt nedzīviem priekšmetiem un dzīvām būtnēm? Izdeguši sērkociņi savā ziņā idejiski šķiet cilvēcīgāki nekā sievietes maskās, kas gleznā šķiet bēgam no savas cilvēcības, svinot svešādo un mītisko. J. Dimitera gleznās ir vērojams vispārējs kontrasts — fons pret galvenajiem priekšplāna objektiem. Gleznās «Romeo un Džuljeta vecajā parkā», «Pikniks», «Osta» fons ir rūpīgi izzīmēts un pretstatīts akrila tehnikā uzgleznotajiem cilvēka sadzīves elementiem — antropomorfajiem sērkociņiem un pīpēm.

Līdzīgi Uniātu baznīcai aiz loga un A. Naumova Domam galerijā kontrastē arī J. Kalniņa «Mednieka klusā daba». Ar savu aristokrātisko noskaņu tā oponē J. Kalniņa «Malkas šķūnim», kas ieved mūs ikdienišķā kādā vīra atpūtas mirklī. Gleznas kontrastē un vienlaikus rosina jautāt — vai vīrs no «Malkas šķūņa» ir klusajā dabā attēlotā guvuma mednieks? Savdabīgi pretstati ir arī J. Kalniņa Ķarūsa» — svaiga, tikko zvejota zivs, nolikta uz sviestpapīra tālākai gatavošanai, guvums, ar ko lepoties, viens no senlaiku aristokrātijas simboliem un J. Dimitera «Hotdogs» — jaunlaiku ieviesums, ātrās dzīves un ātrā ēdiena simbols, kaut kas mākslīgs un apstrādāts, nezināmas izcelsmes un iekomponēts cilvēka kontūrā.

Mana favorītglezna šajā izstādē — Daigas Krūzas «Koka zars», kurā kontrastē krāsas un sajūtas. Brīnišķīgi dziļš ultramarīna zilais tonis, kādu var novērot debesīs krēslainos vakaros vai arī dziļā, saules apspīdēta ezera dzelmē, šajā gleznā ir kā spēcīgs pamats un paspilgtina milzīgo saules dzeltenā daudzumu. Centrā — neitrāli gaišbrūnais, kas nomierina košumu un atgādina to, kas slēpjas aiz koka tumšbrūnās, rēpuļainās mizas. Šī glezna pārsteidz un uzlādēja ar saules gaismu, kuras nekad nepietiek, un reizē uzbūra ainu ar sulas plūdumu uz uzplēsta, uzšķērsta bērza zara, kad pavasara dienā mirdz spilgta, pirmatnēja pavasara saule.

Kontrastē gan izstāde ar ārpasauli, gan gleznas savā starpā, gan sižeti gleznās, taču skaidrs ir viens — līdzsvars ir atrasts, tas ir paliekošs un pretstatu virkne nerada haosu, šie pretstati ir patiesi un organiski mijiedarbojas, radot harmoniju. Izstāde ir meistarīgi veidots nostalģisks sveiciens vasarai, brīvdienām un enerģijai.

Ieva Vīksna, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 11. c klase

1. Līga Purmale Ezers. a/e 130x150, 2015.   2. Andris Eglītis. Telpa. a/e, 124x154. 2011.

                                                                           3. Andris Eglītis. Lauks. a/w, 150x110, 2014.     4. Aleksejs Naumovs. Lecce, a/e, 60x7100. 2015.

5. Biruta Delle. Rīts pie dīķa. a/e, 100x90. 2015.       6. Biruta Delle. Saulespuķes. a/e, 100x90. 2015.

                                                               7. Jānis Purcens. Ignācijs. a/e, 115x90, 2013.      8. Jānis Kalniņš. Mednieka klusā daba. a/e, 24x35. 2014.

9. Jānis Kalniņš. Karūsa, a/e, 24x35. 2014.    10. Jānis Kalniņš. Malkas šķūnis. a/e, 25x35. 2014. 

                                            11. Juris Dimiters. Hotdogs. j/t, 61x42. 2015.    12. Juris Dimiters. Romeo un Džuljeta vecajā parkā. j/t, 61x42. 2015.

13. Juris Dimiters. Pikniks  j/t, 61x42. 2015.     14. Juris Dimiters. Osta. j/t, 61x42. 2015. 

                 15. Frančeska Kirke. Rubensa sievietes. a/e, 185x150. 2010   16. Daiga Krūze. Koka zars. a/e, 180x220. 2014.

17. Daiga Krūze. Koks. a/e 180x220. 2014.      18. Daiga Krūze. Krūmi kustās. a/e, 150x250, 2009.

                                                                                                                                                   19. Gita Palma. Tas dzeltenais. k/e, 75x37, 2015.

20. Gita Palma. Sarkanbaltsarkanais. k/e, 82x60. 2016.    21. Gita Palma. Dīzeļgalva. k/e, 47x47. 2012.  

                                             22. Gita Palma. Naftas vagoni. k/e, 40x40. 2014.      23. Gita Palma. Agrā rīta stundā. presk/e100x70. 2012.

24. Gita Palma. Pavasaris. presk/e. 100x70, 2013.   25. Gita Palma. Rīta saule. presk/e, 76x91. 2016.   

                                       26. Gita Palma. Vilciena fragments.  presk/e, 90x45. 2016.   27. Gita Palma. Plaisa starp dimensijām. k/e, 70x54. 2016.

28. Gita Palma. Vilciens. k/e. 50x70. 2016.     29. Gita Palma. Glābējriņķis. k/e. 50x70. 2016.       30. Aiva Žūriņa. Dialogs. a/z. 100x70.2015.

31. Ieva Balode. Amarillis. a/e, 39x50, 2016.     32. Ieva Balode. Narcises. a/e, 30x30, 2016.   33. I. Balode. Klusā daba papaiju. a/e, 40x30, 2016.

34.  Balode. Klusā daba ar artišoku. 30x20, a/e, 2016. 35. I. Balode. Klusā daba ar pasion. a/e, 24x18, 2016.

                                                                                                                                                    36. I. Balode. Klusā daba ar fizāļiem. a/e, 34,5x28, 2016.

37. Jānis Purcens. Sarkans. a/e 120x120, 2014.    38.   Jānis Purcens. Balts. a/e 120x120, 2015.    39.  Jānis Purcens. Violets. a/e 120x120, 2013.  

40.  Jānis Purcens. Dzeltens. a/e 120x120, 2013  

41.  Jānis Purcens. Zaļš. a/e 120x120, 2013.     42. Jānis Purcens. Krāsains. a/e 120x120, 2014.  43. Jānis Purcens. Rozā. a/e 120x120, 2013.

44. Jānis Purcens. Pelni. a/e 120x120, 2015.

45. Jānis Purcens. Zils. k/e 36x36, 2016.     46. Jānis Purcens. Balts. k/e 36x36, 2016.   47. Jānis Purcens. Brūns. k/e 36x36, 2016.  

48. Jānis Purcens. Dzeltens. a/e 36x36, 2016.  

49. Jānis Purcens. Paēdis, Padzēris Nr.85.   36x36, 2008.    50. Jānis Purcens. Paēdis, Padzēris Nr.116.  50x40, 2008.   

51.  Jānis Purcens. Paēdis, Padzēris Nr.111. a/e 30x306, 2008.   

Ieskats izstādes tapšanā

Lai apskatītu visus darbus, spiediet ŠEIT

2016.g. aprīlis-jūnijs

Ceturto reizi Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notiek Latgales mākslas izstāde, kurā piedalīties bija aicināti visu mediju mākslinieki un mākslas studenti no reģiona pilsētām un novadiem.

Izstādes tēmu šogad noteica sabiedrībā notiekošais, neviennozīmīgi vērtētais un saprastais, svarīgais un nesvarīgais, bet par ko arī ir vērts runāt mākslas valodā – tāpēc izstāde ir bez nosaukuma.

Izstāde bez nosaukuma (Untitled) katram māksliniekam darbā ļauj runāt, par to nepasakot verbāli vai tekstuāli, tāpat mākslas skatītājam ir dota brīva iespēja pašam interpretēt skatāmo darbu, kaut gan atsevišķiem darbiem interpretācijas iespējas tik un tā būs savā ziņā ierobežotas, jo katram darbam ir nosaukums, kas vedinās uz dialogu ar autoru.

Izstādes darbu radīšanā vai jau radītu darbu atlasē bija dota brīva vaļa autoru idejas lidojumam, lai izstādi padarītu par spilgtu reģiona mākslinieku radīto darbu skati.

Izstādē piedalīsies vairāk nekā 50 Latgales mākslinieki, caur iesniegtajiem darbiem atklājot sev aktuālo un nozīmīgo šodienā un skatītājiem rodot priekšstatu par to, kas notiek Latgales mākslinieku radošajā vidē. Nenoliedzami, daudzi lieliski Latgales mākslinieki izstādē un izstādes katalogā nav atrodami, jo kaut kādu nenosakāmu iemeslu dēļ, nav pieteikuši savu dalību, tāpēc Latgales mākslas izstāde Latgales mākslas ainu ataino fragmentāri.

2016. gada aprīlis-maijs

Pēteris Postažs. Gleznas

Personālizstāde

Galerijā “Mans’s” līdz maija beigām skatāma gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Pētera Postaža personālizstāde.
Pagājušajā gadā mākslinieks savu 75 gadu jubileju atzīmēja ar vairākām personālizstādēm sev tuvās pilsētās — Valmierā, Jelgavā, Gulbenē un Alūksnē. Kāda daļa no tur parādītajiem darbiem nu redzami arī Jēkabpilī.
P. Postažs strādā visos glezniecības žanros eļļas, guašas, pasteļa un temperas tehnikā. Figurālo kompozīciju tematika saistīta ar ikdienas norisēm — tajās attēloti strādnieki, zvejnieki, sievietes pludmalē. Klusajās dabās mākslinieks kārto vienkāršus priekšmetus — ķirbjus, zivis, kannas, sīpolus, bet ainavās dominē mazpilsētu skati. Mākslinieka gleznieciskās izteiksmes attīstība ir veidojusies no lielas krāsainības līdz gandrīz monohromam gleznojumam.
P. Postaža ceļu glezniecībā vislabāk raksturojis viņš pats kādā intervijā 75 gadu jubilejas sakarā: “Mana teorija ir, ka šajā pasaulē ir mazās virsotnes, kuras vajag iekarot, jo lielās, kas ir bezgalība, cilvēkam nav dotas. Un paldies dievam, ka tā, jo pietiek darba, ko darīt mazajās. Tu esi piedzimis kā mākslinieks, un bez tā nav iespējams dzīvot, tomēr visi nevar būt Mikelandželo vai Rafaeli. Nevajag gribēt būt ģēnijam; vajag būt pieticīgam ierindas strādniekam, jo ģenialitāte smadzenes apstādina – šķiet, viss ir sasniegts un ko tālāk vairs darīt? Labāka ir pieticība, lai nemitīgi kaut ko meklētu un ietu vēlamajā virzienā. “

Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit

2016. gada marts

Pretstati

Latviešu mūsdienu glezniecība

Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit

2016.g. februāris

Sarunas

Latviešu mūsdienu glezniecība

Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit

2016. gada janvāris

Sakarības

Latviešu mūsdienu glezniecība

Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit

Paralēles

Mūsdienu latviešu glezniecība

2015. novembris-decembris

Vietējiem skatītājiem interesanti varētu būt talantiem bagātās Urtānu ģimenes pārstāvja — Jāņa — oforti “Vanitas”. Termins “vanitas” ir atvasināts no latīņu valodas un nozīmē tukšums jeb niecība, un norāda uz visu pasaulīgo lietu — tādu kā bagātība, skaistums, izpriecas — nenozīmību.
   “Šajos darbos es aicinu cilvēkus par lietām, ko viņi dara katru dienu, kā viņu darbības iespaido apkārt esošos. Nav svarīgi, cik fiziski vai garīgi spēcīgs tu esi. Nāves klātbūtne ir jūtama it visur. Viena muļķīga rīcība var darīt galu tavai dzīvei vai arī spēcīgi izmainīt tās ritējumu. Doma ir paslēpta simbolos, kuri izmantoti. Darbi nav tikai par nāves esamību, bet arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Tajos izmantoju simboliku, kas nāk no Eiropas un citām pasaules lielākajām reliģijām,” — izstādes anotācijā raksta J. Urtāns.

Pirmo reizi jēkabpilieši tiek iepazīstināti ar tekstilmākslinieces Ievas Vēzes-Dreimanes darbiem. Bez tekstīlijām apskatāmas arī viņas zīmējumi, kas kombinēti ar fona fotogrāfijām. Galerijas otrā stāvā redzami viņas tēva keramiķa Andra Vēža porcelāna darbi. Jāpiebilst, ka tos bieži iegādājas Ārlietu ministrija, lai dāvinātu ārvalstu vēstniekiem un prezidentiem. Keramiku pārstāv arī jēkabpilietes Dinas Lukstiņas romantiskās lampas.

No gleznotājiem izstādē visplašāk pārstāvēti ir daugavpilietis Māris Čačka, jēkabpilieši Uldis Čamans un Ruta Štelmahere, kā arī Neonilla Medvedeva un Rolands Krišjānis. N. Medvedjeva izstādījusi darbus, kas atgādina nepabeigtas gleznas – romantiskas vai sērīgi sabrukušas mājas bez apkārtējā dabas fona. Interesanti, ka vecās ēkas ir pietiekami interesantas pašas par sevi, un nekas klāt arī neprasās. Savukārt, R. Krišjāņa četrus darbus vieno romantika – vai tas būtu portrets, ainiņa ar diviem mīlniekiem, vai ainava.

Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit

2015. gada decembris

Trīsdesmit spieķu saistīti vienā rumbā,
Ratu vieglumu nosaka tukšums starp tiem.
Podnieki mīca mālu, lai veidotu traukus,
Lietojams ir tikai trauku iedobums.
Namdariem, ceļot māju, jāatstāj logi un durvis,
Tikai mājas iekšējais tukšums ir apdzīvojams.
Esamība ir manta, bet lieto neesamību.
[Laodzī filozofiskais traktāts ([101];XI)]

Radošās apvienības iEWa darbi galerijā MANS'S apskatāmi līdz decembra beigām.

Radošā apvienība iEWa ir māksliniece Ieva Kaula un podnieks Evalds Vasilevsks. Pētot zināšanas, ko uzkrājušas neskaitāmas paaudzes cilvēces pastāvēšanas laikā un vēlme izprast amata un jaunrades pirmsākumus, ir radījusi šo mākslinieku interesi par laiku, kad zīmes bija funkcionālas, ne tikai dekoratīvas.

Ieva Kaula beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Studējusi digitālos medijus Londonas mākslas universitātē. Piedalās izstādēs un radošajās darbnīcās kopš 2010. gada.

Evalds Vasilevskis – podnieks, kurš māla pētīšanai veltījis jau gandrīz 40 gadus. 1990. gadā dibinājis Latvijas Kulturas fonda kopu “Pūdnīku skūla”. No 2013. gada TRADICIONALŪS ZINEIBU TUREITOJU BĪDREIBA “PŪDNĪKU SKŪLA”.

Jānis Urtāns. Vanitas. Oforti, akvatintas.
2015.g. novembris-decembris

Vanitas (no latīņu valodas: iedomība, iznīcība) pārstāvēta ar aizmirstības simboliem, galvaskausu, smilšu pulksteni, nodzēstām svecēm, arī aforismiem kā "memento mori" (mirušā domas). Vanitas bija pazīstams jau antīkajos laikos un viduslaikos "Nāves uzvara" (Triumph des Todes).
Vanitas kā pastāvīga tēma iezīmējas 11. gadsimtā. Vanitas kulminācija pienāca 16. un 17. gadsimtā īpaši klusajās dabās.
Termins vanitas ir atvasināts no latīņu valodas vārda, kas nozīmē ‘tukšums’ jeb ‘niecība’, un norāda uz visu pasaulīgo lietu - tādu kā bagātība, skaistums, izpriecas un mācīšanās- nenozīmību. Sākotnēji mākslinieki iedvesmojās no Bībeles Salamana Mācītāja grāmatas vārdiem: „Ak, niecību niecība! Viss ir niecība!”. Vanitas ir klusā daba, kurā akcentēts nāves un pārmaiņu simbolisms. Šādi mākslas darbi atgādina, ka vara, baudas un zemes dzīves skaistums ir pārejošas parādības
Darbu sērīja ir radīta lai cilvēks atcerētos, pārdomātu savu dzīvi. Par to, ko ir darījis un cik liela nozīme tam ir, ne tikai savam labumam, bet arī citiem. Vai rīcība nenesīs pāridarījumu un bojājumu vai tomēr labu. Mēs visi esam vienādi ar to, ka dzīvojam un beigas nomirstam un bagātībai nav nozīmes.
Šajā darbā es aicinu cilvēkus padomāt. Padomāt par lietām, ko viņi dara katru dienu, kā viņu darbības iespaido apkārt esošos. Nav svarīgi, cik fiziski vai garīgi spēcīgs tu esi. Nāves klātbūtne ir jūtama it visur. Viena muļķīga rīcība var darīt galu tavai dzīvei vai arī specīgi izmainīt tās ritējumu. Var pienākt laiks vai stāvoklis, kurā tava dzīve ir tikai vārds, kad tu vēlēsies, lai dzīve ātrāk beidzas, un cerēsi, ka tās vietā nāks jauna.
Paši darbi tiešā veidā neatspoguļo briesmas. Doma ir paslēpta simbolos, kuri izmantoti. Darbs nav tikai par nāves esamību, bet arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Savā darbā izmantoju simboliku, kas nāk no Eiropas un citām pasaules lielākajām reliģijām.
Nospiesto darbu izmēri: 9,5x15cm, 15x9,5cm, 15x20cm, 20x15cm, 20x29,5cm, 29,5x20cm.
Darbu formāti: 70x50 cm (6), 50x70 cm (6).


          

1. „Vanitas 1” Anemone, smilšu pulkstenis, labirints. (Mūsu laicīgās dzīves ritējums caur visām grūtībām kas ir neizbēgamas ikviena dzīvē).
2. „Vanitas 2” Metamie kauliņi, plīvurs, citrons, maks. (Visa dzīve balstās uz zināšanām un veiksmi, ar jūtamu mantiskās pasaules ietekmi. Dzīve nav viegla un tik daudz kas patiesībā ir noslēpts mūsu acīm).
3. „Vanitas 3” Vārpstiņa, šķēres, taurenis. (Dzīves īslaicīgums un tās neparedzamība. Tā var pārtrūkt jebkurā brīdī, un mūsu dvēsele kā tauriņš aizlidos mūžībā).
4. „Vanita 4” Maize, muša, vēdeklis, svari. (Miesa ir viegli ievainojama, tai viegli piekļūst kaitējums, tamdēļ aizsargājies, jo pēc visa nodzīvotā tu tiksi novērtēts).

          
5. „Vanitas 5” Ciedrs, pūce, lāpa. (Dzīve pamazām nodziest. Nāve ir neizbēgams, nemaināms fakts).
6. „Vanitas 6” Izkapts, lakstīgala, vērpjamais ratiņš. (Nāves klātbūtne it visur. Mēs ceram uz brīnumu, bet dzīve pati rit uz priekšu).
7. „Vanitas 7” Vārna, žurka, granātābols. (Dažreiz mūs pārņem vientulība un bezcerība, bet dzīve spēj atkal palikt auglīga).
8. „Vanitas 8” Rieksts, pele, kauli, svece. (Esi stiprs kopumā, bet kaut kas spēj paslīdēt garām nemanāms, dzīvei nodziestot, līdz galam visu nesaprotot).
9. „Vanitas 9” Sēru vītols, aizslietnis, kāpnes. (Mēs sērojam par aizgājušiem, bet paši nezinām, kad pienāks mūsu kārta aiziet no dzīves, kur mūs atlikušais dzīves ceļš vedīs tālāk).

                   
10. „Vanitas 10” Ciprese, vārti. (Pēc nāves mēs iesim tālāk, kas tālāk, to mēs nezinām).
11. „Vanitas 11” Neaizmirstulīte, burbuļi, kafija. (Būsim draudzīgāki, jo dzīve ir trausla, un lai viesmīlība mūs pavada arī aizsaulē).
12. „Vanitas 12” Grāmata, zibens, dzirksteles, krizantēma. (Kad pienāks beigas, mūs iznīcinās no šīs zemes, nonāksim augstākā sfērā, un varētu teikt, ka esam nodzīvojuši doto laiku).

Andris Vēzis. Porcelāns

2015.g. oktobris - decembris

Rudens 2015

Latviešu mūsdienu glezniecība

Oktobris - novembris

Valsts prezidents Raimonds Vējonis kopā ar dzīvesbiedri Ivetu apmeklē galeriju MANS'S

2015. gada 20. oktobris

Andris Vēzis. Porcelāns

2015.g. oktobris - decembris

Lielā vasaras izstāde 2015

2015. gada jūnijs - septembris

Galerijā «Mans's» atvērta gadskārtējā Lielā vasaras izstāde. Kā visas iepriekšējās divdesmit piecas, arī šī ir vērienīga, raiba un koša.

Ekspozīcijas nagla noteikti ir Jāņa Andra Oša «Kariatīdes un atlanti», kas izpelnījās lielu skatītāju ievērību izstādē «Gada nedarbs». Tajā mākslinieki piedāvāja darbus, kas, viņuprāt, ir iznākuši, ne tādi, kā iecerēti, kuros parādījies kāds nejaušs efekts vai tamlīdzīgi. Iespējams, ka šis nejaušais efekts J. Oša darbā ir ačgārnā perspektīva, kas rodas, to vērojot.

Otrā polā varētu likt Edmunda Lūča «Himmelreich». Vai uz grants sijājamā sieta radītais darbs ir konceptuāla māksla vai ironizēšana par skatītāju, jāizlemj izstādes apmeklētājiem pašiem.

Pa vidu šiem darbiem ir citu autoru veikums. Gadu no gada galerijas vadītājs U. Čamans izstādei sarūpē pa kādam vecmeistaru Kārļa Dobrāja, Anitas Melderes, Edvarda Grūbes, Alekseja Naumova un Birutas Delles darbam, un, lai gan to tēmas praktiski nemainās, tie nekad neapnīk. Kaut vai piemēram E. Grūbes «Podi» — tur ir it kā tikai daži otas vilcieni, bet cik tie sulīgi un patiesi! Turpretī Maijas Tabakas krāšņie sieviešu tēli tikpat krāšņos dārzos ieved citā realitātē — pasakā. Vai ar laimīgām beigām?

Ar izstādes nosaukumā ietverto vārdu «vasara» labi sasaucas Jāņa Ziņģīša reālistiskās ainavas. Tās ir daudzslāņainas, smalki izstrādātas gaisīgu triepienu tehnikā. Vasarīgas noskaņas arī četrās Sandras Undzēnas gleznās. Lai gan katrā attēlots kaut kas cits (kleita, ainava, motociklists un cilvēku figūras), tās vieno siltums un saules gaisma. Ainavu žanru pārstāv arī Silvija Meškone, Vita Jurjāne, Olita Gulbe u.c. Ainavas ir arī Irēnas Lūses un Laimas Puntules darbos — taču tās ir nedaudz sireālas, mākslinieču skatījums uz šo populāro žanru – atšķirīgs no tradicionālā. Pretstatam, lai ekspozīcija nekļūtu pārāk salkana, — Ilzes Clark vīrišķīgie bokseri, Laimas Eglītes maskas, Jura Dimitera plakātiskie darbi, Dainas Dagnijas fantāzijas, Ditas Lūses arhitektūras iedvesmotie gleznojumi un daudzu citu mākslinieku veikums.

Prefekti izstrādātas ir Pauļa Postaža un Lienes Baklānes klusās dabas un ziedi. Smalki «iztamborēti» ir Tatjanas Krivenkovas darbi. Māksliniece, liekot triepienu pie triepiena uz liela audekla, veido abstraktus krāsu ornamentus.

Tradicionāli izstāde iepazīstina ar jauniem vārdiem. Šogad pirmo reizi Jēkabpilī izstādīti Ramina Nafikova, Artura Akopjana, Andras Otto un Justīnes Lūces darbi. Jauno, nesen Mākslas akadēmiju beigušo, paaudzi pārstāv Neonilla Medvedjeva, Anna Silabrama un Rasa Jansone.

Skaitliski visplašāk pārstāvēti Dace Saulīte un Māris Čačka. D. Saulīte gleznās redzami ūdeņi — jūra, okeāns, upes — netradicionālās krāsās. Savukārt grafiķis, scenogrāfs, gleznotājs un viens no M. Rotko centra veidotājiem piedāvā absktaktu gleznu ciklu «Vīzija». Vai tā ir M. Rotko ietekme, neņemos spriest.

Jēkabpiliešus ar speciāli šai izstādei radītiem darbiem pārstāv Ruta un Mētra Štelmaheres un Uldis Čamans.

Izstāde galerijā būs skatāma līdz septembra beigām.

J. Akmeņkalns

Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit

Galerija ciemojas universālveikalā "Stockmann"

2015. augusts - septembris

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------- Lielā vasaras izstāde 2015 2015.g. jūnijs-septembris
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Roberts Muzis. Agate Muze. Personālizstāde 2015. g. aprīlis-maijs   Stāvot uz gleznotāja Roberta Muža septiņdesmitgadu jubilejas sliekšņa, ir vēlēšanās apgalvot, ka viņa līdzšinējā mākslinieka dzīve veidojusies, attīstījusies, izvērtusies apbrīnojami laimīga. To kopumā var attiecināt tik uz dažiem viņa paaudzes Latvijas kultūrai piederīgajiem. Nu jau teju pusgadsimtu skatot viņa darbus izstādēs, darbnīcās, koleģiāli pārspriežot mākslas un dzīves norises, atpūtas brīžos kopīgi apsmaidot vai paironizējot par tām trausalajām sakarībām, kuras ne vienmēr gribas skaļi iztirzāt, aizvien esmu atgriezusies pie mūžam uzdodamā jautājuma – kas ir, veido, nosaka mākslinieka likteni. Protams, viņš pats. Ar to, ko saņēmis līdzi, ierodoties šaisaulē un kā piepilda, īsteno savu esību. Arī tie elementārie nosacījumi, kas piemīt visiem labiem māksliniekiem visos laikmetos un kurus var ietvert dažos vārdos – talants, augstas darba spējas, prasme saprast sevi un nojaust dzīves kārtību. Nav šaubu, ka Robertam Muzim ir sava noteikta vieta latviešu glezniecības vēsturē, un domāju, ka desmitgadēm slīdot, tā tikai pieaugs. Dažus no Roberta Muža veiksmes sistēmas pamatprincipiem mēģināšu atklāt, respektējot mākslinieka atzinumus. Laba skola un prasme novērtēt savus pedagogus. Tiesa, pieredze mākslas izglītībā ļāvusi saprast, ka «slikti, nesaprotoši, atpalikuši» pedagogi parasti ir neapdāvinātiem vai slinkiem audzēkņiem. Roberts Muzis nekad nav slēpis, ka uzskata sevi par profesora Induļa Zariņa skolnieku jau kopš mācībām Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, kad piecpadsmit gadus vecākais skolotājs bija viņa diplomdarba vadītājs. Meistara un mācekļa attiecības turpinājās arī Latvijas Mākslas akadēmijā. Un faktiski visu turpmāko dzīvi. Turklāt tādā izvērsumā, kā šādu kopdarbu saprata un īstenoja renesansē vai Rubensa laikā. Tagad profesors Roberts Muzis atzīst, ka, gadiem ejot, aizvien vairāk novērtē to, ko amata apguvē iesējis vecmeistars Konrāds Ubāns, kuram gan bija pilnīgi atšķirīgi gleznošanas mācīšanas principi. Tieši dažādās pieejas devušas savus augļus katra savā veidā un katra savā atšķirīgā mākslinieciskās darbības posmā. Veselīga pašcieņa. Tā mudinājusi kopt ne tikai formālos izteiksmes līdzekļus, bet arī savu personību, cilvēcisko būtību. Brīnumainā kārtā abas šīs konkrētās mākslinieku esmes puses kā pagātnē, tā šodienā ne vienmēr stāv uzskatāmā līdzsvarā, pat ja viņš spējīgs uz teicamu mākslas darbu piepildījumu. Roberts Muzis pieder tiem cilvēkiem, par kuriem saka — uz viņu var paļauties. Ne velti atšķirīgos dzīves periodos ieņēmis un joprojām ieņem dažādus apmaksātus un sabiedriskus amatus, kuri reizēm ir nozīmīgāki, jo atklāj kolēģu uzticēšanās pakāpi. Visus šos pienākumus godprātīgi pildījis un pilda, loģiski savienojot laika rezerves ar gleznošanu, vaļaspriekiem un neizbēgamajiem sadzīves pieprasījumiem, kas kārtīgam vīrietim nekad netrūkst. Tomēr pašnoskaidrošanās un pašattīrīšanās profesijā, varbūt pat ne vienmēr skaidri apzināta, bijusi galvenā, vadošā. Dzinulis, kas ļāvis viņam saglabāt interesi par amata pilnveidi, netiek uzpildīts tikai ar visai frivoliem paņēmieniem (godkāre, nauda, pašpietiekamība un citas mākslas vidē spilgtāk pamanāmas nepieciešamības un vājības), bet ar to radošo enerģiju, kas ne katram dod svētību. Pat ja kāds no ceļiem izrādījies strupceļš, tad bez liekas zūdīšanās, gleznotājs minis jaunu sliedi paša profesionālajā attīstībā un Latvijas mākslā kopumā. Roberts Muzis ir atradis un izkopis savu izteiksmes veidu, kas ne katram izdodas. Turklāt tādu, kas, mainot formālos izteiksmes līdzekļus, ir atpazīstams un ļāvis viņa audekliem nepiesūkties ar sevis atkārtošanas banalitātēm un publikai izpatikšanas slidenumu. Spēja analizēt un teorētiski formulēt sarežģītas parādības. Arī tikai intuitīvi, emocionāli, individuāli tveramās. Kā jau cilvēks, kurš daudz lasa, interesējas par pagātnes liecībām un atšķirīgu jomu novitātēm, kā mākslas pedagogs četredesmit gadus vairākās Latvijas augstskolās (visilgāk un paliekošāk Latvijas Mākslas akadēmijā), kurš spēj saprotami paust atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem. Roberts Muzis šķiet savā veidā atradis pamatojumu vispārzināmajai patiesībai, ka, pārdomājot mākslas būtību, cilvēks vistuvāk nonāk dzīves jēgai. Tas ļāvis viņam pārskatīt un iezīmēt arī paša līdzšinējā mākslinieciskajā darbībā nolasāmos posmus. Kā būtiskus profesors min četrus – nogatavināšanās, baltais, melnais, minimālisms. Katram no teim – savs ilguma periods, iekšēji un ārēji tverami uzdevumi, nozīme. Vēlos gan piebilst, ka neviens no tiem nav augstāk vai zemāk vērtējams, katrs atstājis respektējamas laikmeta liecības un raksturo gan Roberta Muža gara izpaudumus, gan latviešu glezniecības piesātinātību. Pirmais posms balstās uz jaunības elpu, paaudzes kopīgajiem centieniem un atbrīvošanos no ietekmēm. Ar šodienas vērtējuma mērauklu Roberts Muzis ieskata, ka varbūt tas bija pārāk ievilcies, saglabājot uzticību meistara Induļa Zariņa principiem. Iespējams, bet atceros, ka savā pirmajā personālizstādē 1984. gadā Mākslas akadēmijas aulā, viņa darbi atklāja briedumu, turklāt plašā amplitūdā – figurālajā žanrā, portretā, ainavā, klusajā dabā. Kādā sarunā mākslinieks izteicās, ka šī paskatīšanās uz sevi bijusi vērtīga – sācis gleznot tikai pats sev. Kā vairums mākslinieku, arī Roberts Muzis atzīst, ka glezniecības būtība ir krāsa. Turklāt viņš saka, ka pati glezniecība ir abslūts bezizmēra jēdziens, bet tās uzdevums ir paust to, ko var izpaust tikai ar krāsu. Iespējams, tāpēc tik pārsteidzošas un uzrunājošas bija Roberta Muža pārvērtības «baltā» un «melnā» posma darbos, jo pēc būtības ne viena, ne otra netiek uzskatīta par krāsu. Un tomēr viņa profesionālās iespējas un emocionālās noskaņas ļāva šī laika gleznojumos atšķirīgu, viendabīgu toņu sabalsojumā, faktūru blīvumā (baltajās) un plānajos uzklājumos (melnajās) atklāt visu pasaules krāsainību. Nu jau gadus desmit viņa interešu lokā ir jūra kā mūžīga vērtība ar savu neizsmeļamību un iespēja atklāt tās daudzveidīgo un mainīgo raksturu, lietojot tikai tīras krāsas – melno, balto un dabiskās zemes krāsas. Vienkārši motīvi, gandrīz bez detaļām, minimāli izteiksmes līdzekļi. Nekādi gleznieciskie triki, smukumi, uzslāņojumi. Tīra telpa – gaiss. Pašreizējo māksliniecisko izteiksmi Roberts Muzis raksturo īsi: «To var saukt par minimālistisku, jo mani interesē pamatpatiesības». Ingrīda Burāne, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja   Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit     Agate Muze   Manās gleznās attēlotie objekti ir vienkārši gan formas, gan satura ziņā. Vienkārši – tātad tādi, kam ir tikai viena kārta. Bet doma ir tāda, ka visvienkāršākās lietas, attiecīgā vidē un kontekstā ar citām (varbūt tikpat vienkāršām lietām), var radīt daudzslāņainas, dziļas, būtiskas asociācijas un noskaņas. (A. Muze) Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Daugavpils Marka Rotko mākslas centra sezonas atklāšana 2015. gada 24. aprīlis   24.aprīlī, atsaucot atmiņā Rotko centra atklāšanu, kas notika pirms diviem gadiem, Daugavpilī - kosmiski svētki! Svētki, kurus mēs katrs (mākslinieki, mūziķi, aktieri, centra darbinieki un viesi) būsim sarūpējuši sev paši! Izjusti izbaudīt radošās aktivitātes pieaugušajiem un bērniem, kā arī jauno izstāžu sezonas atklāšanu palīdzēs klauni, iepazīstinot apmeklētājus ar Latgales reģiona mākslas dienu izstādi "Klaunāde", stāstot par izstādes "Melnā saule. Sigurds Vīdzirkste - Ņujorkas avangardists" vēstījumu un kopā esot ar poļu māksliniekiem Karolu Karvovski, Pšemislavu Karvovski un Romanu Boravski, nolasot viņu radīto "Haosu", "Kosmosu" un izstaigājot "Labirintus". Klauni šajā dienā iepazīstinās arī ar lieliskām Latgales māksliniecēm Valdu Mežbārdi un Eleonoru Pastari, atklājot personālizstādes. Kosmisku noskaņu radīs līdzi paņemtais 'kosmoss", spilgts apģērbs un rotaļīgs noskaņojums! www.rotkocentrs.lv   Latgales reģiona mākslas dienu izstāde "Klaunāde"   Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs ik pavasari rīko tradicionālu Latgales reģiona mākslas dienu izstādi, kurā piedalās dažādu mediju mākslinieki un mākslas studenti no reģiona pilsētām un novadiem. Šīgada izstādes tēma ir „Klaunāde”. Tā ļauj katram māksliniekam iejusties klauna tēlā vai arī savos darbos saskatīt ar šai tēmai tuvas ārējās un iekšējās izpausmes, tādējādi padarot izstādi par spilgtu un krāsainu, emocionālu un brīvdomīgu reģiona mākslinieku radīto darbu skati. „Klaunāde”, kas šoreiz jāsaprot kā reģiona mākslinieku izstāde, ir daļa no cirka uzveduma – klaunu priekšnesums, kas balstās bufonādē un groteskā, kam raksturīgi pārspīlējumi,  asi un negaidīti kontrasti. Māksliniekiem šoreiz tika piedāvāta unikāla iespēja iejusties klauna lomā, kas ir viena no senākajām, vissarežģītākajām un universālajām aktiermākslas izpausmēm. Kā zināms, Senajā Ēģiptē klauniem tika piedēvētas terapeitiskās funkcijas: pildot reizē gan klauna, gan priestera amatus, šīs profesijas pārstāvji sabiedrībā uzņēmās sociālo un psiholoģisko jomu regulējošu lomu. Šai kontekstā būtiski atzīmēt arī faktu, ka Daugavpils ir ne vien pasaulslavenu mākslinieku dzimtene, bet arī „klaunu zeme” – 1900. gadā Daugavpilī piedzima aktieris un izgudrotājs Nikolajs Poļakovs, kas ir pasaulslavenā Coco the Clown jeb klauna Koko (vairāk zināms, kā cirka klauns ar pīrāgiem) izgudrotājs. Vislielāko popularitāti klauna tēls ieguva 20. gadsimta vidū Lielbritānijā.                                             U. Čamans. Līdzsvars. a/e. 150x200                       U. Čamans. Pieļāvums. a/e. 100x100          U. Čamans Saucējs. a/e. 100x100 Ieskats izstādēs
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Pārnesums gaismā 2014. decembris - janvāris Latviešu mūsdienu glezniecība            Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Aija Zariņa. Personālizstāde Iebrauca saulīte ābeļu dārzā 2014. oktobris - novembris      Šis gads man iesākās ar izstādi ,,SPRĪDĪTIS”, kura veltīta maniem 60 gadiem. Šis rudens ir atvedis mani ar personālizstādi Jēkabpilī, pilsētā, kura atrodas tuvu manām bērnības vietām- Vīķu ezeram un Saukai.     Ar ,,Iebrauca saulīte ābeļu dārzā’’- ir doma veidot izstādi veltītu savām dzimtajām vietām- kā rituālu. Tas ir varens dainu tēlojums- kad SAULE kā centrālais gaismas un dzīvības avots iespīd ābeļu dārzā. Un ābele, kā augļus dodošais koks, apzīmē cilvēku ražīgo virzību. Šim mitoloģiskajam tēlojumam latvieši veltījuši savas dejas. Es tam veltu savu 60 gadu izstādi Jēkabpilī.    Šeit izstādīti daļa no maniem pēdējo gadu darbiem, kuru tematika saistas ar Latvijas spēka vietām, varoņiem un simboliem. Mitoloģiskiem simboliem, kuri šādā, vai tādā veidā saistas ar sauli un gaismu. Tā ir arī būtiska mūsu senču kultūras atšķirība no kristietības, ka tā godā Saules, dzīvības kultu, kurpretī Ozīrisa, Atisa, Adonīsija, Dionīsija un kristietības mācības -Mēness, nāves kultu.     ,,Interese par šo tematiku aizsākusies man no astoņdesmito gadu vidus, kad tapa manas pirmās gleznas ,,Princese Gundega”, ,,Eiropas nolaupīšana”. Radās pirmās izstādes veltītas mitoloģijas tēmai - deviņdesmito gadu sākumā-kentauram, putniem, ziloņiem. 2000.gadā izstāžu zāles ,,Arsenāls” 2. stāva radošās darbnīcas atvēršanas projekts ,,Antins”. Šogad atklāta izstāde ,,Sprīdītis” un 2012.gada izstāžu zālē  Arsenāls atvērta personālizstāde "Tēvs", kur uzmanības centrā tiek vērsta tikai Latvijas mitoloģijai- Lāčplēsim, Staburagam, milžiem, ezeriem, Rīgas princese žagatai t.i. Latvijas gara mantojums.    Lai saglabātu dzīvu tautas gara mantu mūsdienās, mākslas izpausmēm šodien jāieņem laikmetīgu veidolu, jāiepūš tām jauna dzīvība. Mūsudienās laikmetīgā māksla var paplašināt mūsu skatījumu, sabiedrības interesi par Latvijas kultūru un vēsturi.    Laikmetīgs skatījums ,,primītīvu gleznojumu’‘ veidā ir mans devums, kas pievērš mūsdienu moderno cilvēka uzmanību tām vērtībām, kuras glabā latviešu kultūra. Tieši kultūras mantojums ir tā pūra lāde, kas uztur mūsu morāles un cilvēciskās vērtības un mūsu dzīvības, tāpēc tām veltīta mana daiļrade un šī izstāde”. A I J A      Ja nesagatavots skatītājs Aijas Zariņas «primitīvos gleznojumus» izrauj no sabiedrības un mākslas vēstures kon­teksta, tā var tikt iemesta apcirknī, kas saucas «Es arī tā varu», kurā priekšā ir arī pasaulslaveni mākslinieki, tādi kā Maļevičs, Rotko, Pikaso. Bez Aijas Zariņas latviešu mākslas vēsturē būtu daudz mazāk pierādījumu tam, ka vēlīnajā padomju un agrīnajā pēcpadomju laikā šeit bijusi progresīva mākslas dzīve un mākslinieki cīnījušies par radošo brīvību. Viņa uzdrīkstējās lauzt sociālisma mākslas kanonus, reducējot glezniecību līdz zīmējuma kontūrai un krāsu kontrastiem.      Arī jaunajā gadu tūkstotī māksliniece nevairās konfrontēt ar varu. Lielu rezonansi izsauca 2004. gadā izstādītais gleznojums ar toreizējā premjerministra Eināra Repšes portretu krustā sistā Jēzus izskatā un uzrakstu: «Repše, kāda ir tava nākotnes vīzija?»       Šajā izstādē politiski provokatīvu gleznu nav, lai gan mākslinieces skatījums uz Līgo svētkiem, senču senvietām un literārajiem varoņiem arī ir gana oriģināls, lai skatītāju neatstātu vienaldzīgu.                           Aijas Zariņas gleznas skatīt ŠEIT!
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Lielā vasaras izstāde 2014 Latviešu mūsdienu glezniecība 2014. g jūlijs-septembris        Tradicionāli jūlijā pirms pilsētas svētkiem galerijā «Mans's» atklāta «Lielā vasaras izstāde». Ekspozīcijas centrā galerijas vadītāja Ulda Čamana vasarīgais lielformāta darbs «Uz tikšanos». Tam apkārt grupējas Uldim kā izstādes iekārtotājam tuvu mākslinieku gleznas – Madaras Gulbis abstraktie krāsainie darbi, Annas Silabramas baltie gleznojumi, Jāņa Ziņģīša gaisīgās ainavas, Maijas Tabakas alegoriskās gleznas. Turpat netālu arī divas Daces Lielās miglā tītu kalnu skati.    Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs slavens ar savām Itālijas ainavām, kas arī skatāmas izstādē. Interesanti salīdzināt, kā šo zemi redz citi mākslinieki — Dita Lūse, Kristīne Markus vai Ligita Caune.    Atbilstoši gadalaikam daudz darbu, kuros attēlota jūra. Ne tā, kas demonstrē savu spēku, bet tā, kas nomierina un pie kuras mēs vasarās meklējam atpūtu. Nomierinoša un veldzi sniedzoša tā tēlota Intas Celmiņas, Neonillas Medvedevas, Ilgvara Zalāna, Signes Vanadziņas, Jutas Policjas un Māras Ozolas gleznās.     Lai cik arī bieži redzēti, nekad nebeidz pārsteigt Edvarda Grūbes darbi. Ar lieliem, bet pārdomātiem triepieniem, mākslinieks rada emocionālas un katram saprotamas gleznas, kas liek aizdomāties par mūžīgām vērtībām – māti, maizi, zemi, mūžību.    Jēkabpils māksliniekus bez U. Čamana pārstāv vēl arī Ruta un Mētra Štelmaheres. Interesanti vērot, ka mātei un meitai tomēr ir atšķirīgs glezniecības rokraksts. Rutas gleznas ir ar filozofisku ievirzi, kamēr Mētras darbi — ainaviski.    Izstāde galerijā būs skatāmas līdz septembrim.           1. Uldis Čamans. Uz tikšanos a/e, 220x240, 2014.   Fragmenti              Uldis Čamans. Uz tikšanos Fragmenti                 Uldis Čamans. Uz tikšanos Fragmenti     Visus darbus skatiet šeit!
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Emociju brīvgājiens Latviešu mūsdienu māksla 2014. g. jūnijs   Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Kods 2014-23-5 Latviešu mūsdienu māksla 2014. gada maijs Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Daugavpils Marka Rotko mākslas centra gada jubileja 2014. gada 24. aprīlis   Jubilejas svinību dienā tika atvērtas vairākas izstādes: Anitas Melderes izstāde "EKSPRESIJAS. ABSTRAKTĀ GLEZNIECĪBA", Mareka Radkes izstāde "BLACK" (instalācijas), Jeļenas Volkovas izstāde "NOSTALĢIJA" (tēlniecība), Marka Šagala un Eiropas avangardistu izstāde (litogrāfijas no Marka Šagala muzeja Vitebskā) un Latgales reģiona mākslas dienu izstāde "VAI NU IR, VAI NU NAV!". Vēl CENTRĀ apskatāmas izstādes: Leonīds Baulins "VARIĀCIJAS", Pēteris Martinsons "KERAMIKA. 1963 - 2013".           „VAI NU IR, VAI NU NAV!” – šīgada Latgales reģiona mākslas dienu izstādes vienojošais temats Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā un vienlaikus arī mūžsens jautājums par to, kas ir un kas nav māksla, par to, kādai tai jābūt, lai tā tiktu dēvēta par mākslu. Šis jautājums ir aktuāls ikvienam māksliniekam un mākslas cienītājam. Tas ir jautājums, uz kuru nav atbildes, taču atbildēt uz to mēģina daudzi. Mūsu ēras sākumā Atēnu domātājs Dionīsijs Areopagīts mākslai piedēvēja pārjutekliskā skaistuma īpašību, no kuras izriet vispārējs valdzinājums ikvienam un kur skaistais ir labiekārtotības un graciozitātes cēlonis, kas izstaro līdzīgi gaismai savu starojumu, kas visu dara skaistu. Tieši tāpēc tas visus pievelk un attiecina uz visiem savu vienotību. 18. gadsimtā Apgaismības filosofs Imanuels Kants uzskatīja, ka mākslai ir jābūt raksturīgam garīgumam jeb dzīvinošam principam, rotaļīgumam, kas turpinās pats no sevis. Savukārt garīgums ir ģēnijam piemītošs talants izteikt neizsakāmo dvēseles stāvokli un padarīt to par vispārēji izpaužamu – tam nepieciešama spēja uztvert ātri izzūdošo iztēles spēli. Tuvāk mūsdienām 20. gadsimta vācu filosofs Martins Heidegers mākslu raksturoja kā dzejojumu, kura būtība ir patiesības iedibināšana; māksla ir patiesības tapšana un notikšana. Tas ir veids, kā sākas un top vēsture. Pastāv prātojumi, ka mākslas darbs, tiklīdz tas ir pabeigts, vairs nepieder māksliniekam. Tāpēc ikviens šīs izstādes apmeklētājs tiek aicināts uz dialogu ar pašu mākslas darbu, tiek aicināts mēģināt izprast to, ko mākslinieks tajā vēlējies rādīt, ko viņš izjuta un par ko domāja,  radot mākslas darbu. Taču tas ir sarežģīts darbs: skatītājs ir trešā persona, kuras uztveri nemitīgi ietekmē personīgās sajūtas, asociatīvajiem vizuālajiem tēliem mijiedarbojoties ar šībrīža emocionālo fonu. www.rotkocentrs.lv                          U. Čamans. Priekšnojauta          U. Čamans. Saucēja sakarības                 U. Čamans. Pavērsiens   Ieskats izstāžu atklāšanā
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Latviešu mūsdienu glezniecības izstāde Rokišķu novada muzejā (Lietuva) 2014. g. maijs-jūnijs
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Kods 2014-23-4 Latviešu mūsdienu māksla 2014. gada aprīlis Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Kods 2014-23-3 Latviešu mūsdienu māksla 2014. gada marts Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Kods 2014-23-2 Latviešu mūsdienu māksla 2014. gada februāris Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Kods 2014-23-1 Latviešu mūsdienu māksla 2014. gada janvāris Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Izlase 23 Latviešu mūsdienu māksla 2013. gada novembris-decembris   Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Izlase 23 Latviešu mūsdienu glezniecība 2013. gada oktobris Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Lielā vasaras izstāde 2013 Latviešu mūsdienu glezniecība 2013.g. jūlijs-septembris Šogad atlasot darbus likām akcentu uz tiešām vasarīgiem, gaišiem un krāsainiem darbiem, centrālo vietu atvēlot jaunās paaudzes māksliniekiem. Īpaši gribas skatītāju uzmanību vērst uz Madaras Gulbis abstraktajiem darbiem, Zanes Lūses animācijas filmu stilistikā veidoto darbu «Puikas», Patrīcijas Brektes jūras tematikai veltīto ciklu, Lienas Baklānes nostaļģisko diptihu «Pirmais stāvs», Sandas Undzēnas romantiskajām gleznām un Jāņa Ziņģīša pavasara ainavām. Pirmo reizi galerijā skatāmi Aijas Zariņas, Maijas Graudiņas un Veronikas Frolovas darbi.    Vasarīgas noskaņas ar sauli, jūras smaržu un ziedu aromātu arī vairāk vai mazāk pazīstamu autoru — Daces Lielās, Maijas Tabakas, Daces Saulītes, Diānas Dubras, Sarmītes Caunes, Jāņa Purcena un citu — darbos. Turpretī Ditas Lūses darbos gaismēnu saspēle ar renesanses laika arhitektūru, atgādina par karstajām jūlija naktīm un vēsajām pils velvēm. Renesanses glezniecības atblāzma jūtama Kalvja Zālīša, Pauļa Postaža un Intas Dobrājas darbos. Protams, vasaras izstādē neiztiek arī bez ziedu gleznojumiem. Tie Irēnas Lūses, Aijas Vinkelmanes un Neonillas Medvedevas izpildījumā — no krokusiem, īrisiem un magonēm līdz ūdensrozēm un orhidejām.    Karstā laikā galerijā ir pietiekami vēss, lai atdzesētu miesu, kamēr gleznas sildīs garu, tomēr, ja daba turpmāk ar sauli tā nelutinās kā līdz šim, «Lielā vasaras izstāde 2013» atgādinās par karsto šīs vasaras sākumu. Lai apkatītu visus darbus, spiediet šeit
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Latviešu - vācu  mūsdienu glezniecības izstāde Vācijā 2013.g. 1. - 25. augusts
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Rasa Šulca. desmit Personālizstāde 2013.g. maijs-jūnijs   Rasa Šulca:    Šodienas aktuālākās problēmās - ekoloģiskā apdraudētība, pieaugušā vardarbība, identitātes krīze man pēkšņi liek saprast, ka pasaulē negāciju kļuvis tik daudz , ka metas nelabi. Tādēļ rodas jautājums, vai manas personālizstādes mērķis būtu radīt glezniecību, kuras izteiksmes valoda kalpo kā iedomāts plāksteris, kurš pārklāj sāpīgās un nepievilcīgās vietas? Vai ar sentimentu un ironiju izklaidēt un audzinoši iebiedēt skatītāju? Mana atbilde būs pavisam vienkārša - atkailināt vērtības līdz pamatvērtībām, proti, mīlestībai. Piedāvāt skatītājam tajās gremdēties, sildīties un noticēt.          Šo te pamatvērtību uzrādīšana, iespējams,   ir vienīgais veids kā izdzīvot šajā ātrajā, sadrumstalotajā, dažkārt vientuļajā pasaulē. Lai arī gleznas tēlu savstarpējās attiecības būs dziļi personiskas un intīmā pieredzē balstītas, vēlos saviem tēliem piešķirt zināmu nematerialitāti, pārlaicīgumu, netveramību. Proti, gleznu cikla mērķis būs, nevis rādīt tiešu psiholoģisku portretējumu, vai sociālu tipāžu, bet vairāk to netveramo saiti-nabassaiti, kas strāvo caur viņiem. Saiti, kuru veido mīlestība. Man ir svarīgi rādīt šo „pārlaicīgumu”, manuprāt,  mīlestība,  ir ekstātiska , ārpus ikdienišķā mītoša. Cilvēks apzinās savu galīgumu, savas robežas, vienlaikus viņam rodas tieksme pārvarēt  ierobežojumu. Mīlestība ir viena no formām , kādā izpaužas šī tieksme ceļā uz pilnību. Nav tādas sabiedrības attīstības pakāpes un nav tāda cilvēka, kam par to nebūtu ne mazākās nojausmas.          ”Mīlestība ir vienīgā apmierinošā atbilde uz cilvēka eksistences problēmu.” (Ē.Fromms) Mīlestību nevar reducēt tikai uz attiecībām starp pretējiem dzimumiem, vīrieti, sievieti, un tieši par tādu mīlestību runāt būs manu gleznu uzdevums. Kas ir šī nabassaite, parkuru runāšu gleznās?  Medicīnā orgāns, kas savieno augli ar mātes organismu. Savienojošais orgāns, jeb mīlestības saite starp māti un meitu, brāli un māsu, tēvu un dēlu, vectētiņu un mazmeitu. Gluži unikāla saite, jo tieši mīlestība ir viena no nedaudzajām (varbūt pat vienīgā) jomām, kurā ikviens cilvēks ir absolūti neaizvietojams un spēj piedzīvot šo neaizvietojamību. Tā ir silta saite, kā vilnas zeķes arktiskā aukstumā.  Beidzot mīlestība ir viena no cilvēka brīvības izpausmes formām. Neviens nevar piespiest mīlēt (daudz ko var piespiest darīt- strādāt, pat darīt ļaunprātības, bet ne mīlēt) - nedz citu , nedz arī pašam sevi. Lai apskatītu visus darbus, spiediet šeit>>>>>
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Daugavpils Marka Rotko mākslas centra atklāšana 2013. gada 24. aprīlis                Ar krāšņu Daugavpils teātra performanci un skanīgu Daugavpils kamerorķestra uzstāšanos, klātesot augstām valsts amatpersonām atklāts Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Centrs saņēmis svētību no slavenā mākslinieka bērniem Keitas Rothko Prizelas un Kristofera Rotko un ar nepacietību gaida arī Jūs, lai iepazītos, iedvesmotos un lieliski pavadītu laiku pasaules slavenā mākslinieka oriģināldarbu klātbūtnē. Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs atrodas Dinaburgas cietokšņa Artilērijas Arsenāla ēkā (1833) . Vieta, kur senatne atguvusi jaunu elpu un iet roku rokā ar mūsdienīgo, radot unikālu un iedvesmojošu vietu daudzveidīgām radošām izpausmēm. Centrā piedāvā iepazīties ar Daugavpilī dzimušā pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko darbu oriģināliem un viņam veltīto ekspozīciju, apmeklēt pazīstamu mākslinieku izstādes un kultūrvēsturiskās ekspozīcijas.  Piedalāmies  Latgales reģiona   Mākslas dienu izstādē         "Dažādu nokrāsu gaisma un ēnas, kā arī kontrasti starp tām, izraisa  noskaņu pirms vēl ir izteikts vārds vai izdarīta darbība. Noskaņojums vai garastāvoklis gleznā ienes cilvēcību. Mākslas darbs paceļas virs cilvēcības robežām un sasniedz mītisko realitāti, jo garastāvoklis (kā subjektīvais faktors) apvienojas ar gaismas pasauli (kā objektīvo faktiru)." Marks Rotko. Mēs tveram krāsu, krāsas, ... toni pēc toņa, nenoteiktu un noteiktu robežu starp tām, ...bez nosaukuma - ""UNTITLED NO 2013 - Mākslas dienas". Mākslas dienu norisē krāsu laukumu glezniecību paužot sev raksturīgā mākslas medijā - fotogrāfjā, grafikā, tekstilmākslā, multimedijos, stiklā, keramikā, glezniecībā u.c., veidojot lielāko reģiona mākslinieku darbu izstādi 2013. gadā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā.           Uldis Čamans. Gleznu cikls ROBEŽA. ELPA. SATUVINĀŠANĀS Lai apskatītu foto, no atklāšanas, spiediet šeit>>>>
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Latviešu mūsdienu glezniecības izstāde Rokišķu novada muzejā (Lietuva) Atzīmējot Rokišķu novada  muzeja un galerijas "Mans's" 15 gadu sadarbību 2013. g. aprīlis-maijs
Lai apskatītu  foto, spiediet šeit>>>>
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Rasa Jansone. Gleznas 2013. g. februāris-marts   Kādā intervijā māksliniece teikusi: "Tas, ko var saukt par manu stilu, vienkārši ir veids, kā es "daru" glezniecību. Kad gleznoju, nedomāju, vai daru to kā naiviste vai ekspresioniste, mani saista tas, kā zīmē bērns – paņem lapu, ir pāris krāsu – un vajadzīgais gatavs uzreiz. Tajā ir svaigums un nesamocītība – tīri tehniski vienmēr esmu pēc tā tiekusies. Mans mērķis ir nepiespiestība.»    Gleznās R. Jansone runā par savu sievišķo pasaules izjūtu un pieredzi, kā sieva, māte un dzimtas atmiņas glabātāja. Viņa uzdod jautājumus, kas sakrīt feminisma pamatjautājumiem – vai ķermenis un bioloģija ir liktenis?    Māksliniece pievēršas arī bērnības atmiņām, kas sakrita ar padomju laiku, tādēļ darbos varam atpazīt pionieru kaklautus, padomju atribūtiku un tā laika sajūtas, kas pasniegtas ar vieglu ironijas devu.    R. Jansonei ir savs gleznieciskais rokraksts: tīri, košu krāsu laukumi, vienkāršotas un lakoniskas kompozīcijas, kurās atstāts tikai pats būtiskākais, kā arī labi līdzsvarots koptonis. Lai paplašinātu glezniecības robežas, audeklos integrēti dažādi priekšmeti – rīves, kauli, zariņi. Lai apskatītu visas gleznas, spiediet šeit>>>>
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
2013.g. janvāris Lai apskatītu visas gleznas, spiediet šeit >>>
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Irēna Lūse, Dita Lūse Divas sarunas 2012.g. novembris - decembris   Eva Lapinska: "Visu Irēnas Lūses glezniecību vienojošs komponents ir gaisma, kā krāsu paletes pastāvēšanas visnepieciešamākais priekšnosacījums. Viņas kompozīciju pamatā ir harmonisks dažādu lokālu krāslaukumu salikums. Šīs tīrās, melodiskās krāsas it kā mirdz no iekšpuses, padarot gaismu par galveno materiālu, no kā tiek veidota glezna, kā rezultātā dažādu toņu pigmentu lietojums ir otršķirīgs jautājums. Lai kādā glezniecības tehnikā māksliniece strādā, viņas lietotā krāsu gamma ir apbrīnojami dzidra, nekad nerodas tā saucamais piedeguma iespaids.  Dita Lūse: "Glezniecības galvenais uzdevums, manuprāt, ir uzrunāt un saviļņot ar vizuāliem līdzekļiem, radot emocionālu un intelektuālu baudījumu. Tiecoties pēc šī mērķa, izvēlos strādāt pie tēmām, kuras mani patiesi iedvesmo. Jau vairākus gadus esmu aizrāvusies ar  gaismu un ēnu attiecībām, telpiskumu, dziļumu un to radīto īpašo gaisotni. Es izbaudu to, kā gaisma izceļ ornamentus, savukārt ar viduslaiku grīdu un sienu motīviem es pievienoju darbiem laika dimensiju. Gaisma mani interesē visās tās izpausmēs. " Lai apskatītu visas gleznas, spiediet šeit >>>
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Rudens 2012 Latviešu mūsdienu glezniecība 2012.g. oktobris     Imants Vecozols. Klusā daba ar ķirbi.  2010-2012.                     Imants Vecozols. Baltie šķīvji. 2000. Lai apskatītu visas gleznas, spiediet šeit >>>
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Lielā vasaras izstāde 2012 Latviešu mūsdienu glezniecība 2012.g. jūnijs-septembris Lielā vasaras izstāde galerijā „Mans’s” kļuvusi par izcilu mākslas notikumu divdesmit viena gada garumā gan Jēkabpils, gan visas Latvijas kultūras dzīvē. Šai izstādei nepiemīt eksperimentāls raksturs, ik gadus tā vienkārši pārsteidz ar labu glezniecību. To aplūkojot, iespējams gūt patiesu baudu un veldzi karstās vasaras dienās, bet dzīvesprieku – lietainās un nemīlīgās. Jūs izstādē atradīsiet vai visas modernās glezniecības tendences un postmodernisma iezīmes, atšķirīgus slavenu latviešu gleznotāju rokrakstus un jauno autoru radošos eksperimentus. Dzirkstošs karstas vasaras dienas pieteikums ir izstādes titulglezna – Patrīcijas Brektes „Tveice Rīgā”. Izstādes centrā novietoti pieci Alekseja Naumova Ņujorkas un Bruklinas ekspresīvie debesskrāpju gleznojumi. Pilsētas ainavas izstādē pārstāv arī Kristīne Urbanoviča, Dace Lielā, Biruta Delle, Laura Vecmane, bet lauku ainavas – Jāzeps Pīgoznis, Roberts Muzis, Olita Gulbe, Andrejs Ģērmanis, Laine Kainaize, Daiga Krūze, Sarmīte Caune, Vēsma Ušpele, Silvija Meškone u.c. Dita Lūse turpina savu interjera fragmentu gleznojumu sēriju. Figurālās glezniecības spožs sasniegums ir Ivara Heinrihsona „Kailo deja”, emocionāli spēcīgs ir Otto Zitmaņa lielformāta gleznojums „Mākslīgā paradīze”. Evita Rusova atveidojusi socializācijas problēmu risinošu kompozīciju, interesants ir jaunās mākslinieces Unas Lekuzes pieteikums, figurālajai glezniecībai uzticīgas, kā vienmēr, ir arī Laima Eglīte, Neonilla Medvedeva un Maija Tabaka. Izstādē skatāmas leģendārās Imanta Vecozola baltās un pelēcinātās klusās dabas un izsmalcinātais Jutas Policjas un Mareka Gurecka gleznojums „Affetto”. Plaši pārstāvēta „Lielajā vasaras izstādē” ir Vijas Zariņas glezniecība – smalkas formu un faktūru spēles, ierobežotā krāsu gamma viņas gleznojumiem piešķir īpašu graciozitāti. Paulis Postažs, Dace Gaile, Karīna Rungenfelde, Kristīne Rubene, Anna Afanasjeva izstādījuši savus stilistiski atšķirīgos portreta gleznojumus. Plaši pārstāvēti arī bezpriekšmetiskie gleznojumi – Helēnas Heinrihsones, Edvarda Grūbes, Dailas Iltneres, Intas Celmiņas, Kristīnes Keires, Jāņa Oša, Anitas Melderes, Lindas Kozules, Jāņa Purcena, Nikolaja Krivošeina un arī galerijas saimnieka - Ulda Čamaņa (gleznu cikls „Tukšuma savādnieks”) un Jēkabpils mākslinieces Rutas Štelmaheres izpildījumā. Krāsu prieku apliecina Dainas Dagnijas, Ivetas Heinrihsones, Ingas Jurovas, Elitas Patmalnieces, Lauras Vizbules u.c. dekoratīvā glezniecība. Ruta Štelmahere Lai apskatītu visus darbus, spiediet šeit>>>>>
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
— Es biju redzējis karu, un pēc šiem pārdzīvojumiem man vairs negribējās būt cilvēkam. Bērnībā vairāk vēlējos būt putns vai mākonis, — tā izstādes "Celies augšā, Tabita!" atklāšanā sacīja Vācijas pilsētas Melles mākslinieks Dīters Penceks. 6. Latvijas-Vācijas konferences laikā atklātā izstāde ar visai netradicionāliem darbiem tapusi triju autoru — jēkabpilieša Ulda Čamana, kā arī Rozvitas un Dītera Penceku ciešā sadarbībā un draudzībā, kas nu jau turpinās 16 gadus, tātad lielāko daļu no 22 gadiem, kad galerija tika atklāta.      Izstādes vienojošā tēma ir spēja piecelties — visādās nozīmēs —, lai arī kādā postā cilvēks būtu nonācis, pat tad, ja viņu panākusi nāve. Leģenda, kas kā pavedienā sasaista visus šīs netradicionālās izstādes darbus, ir par Tabitu, sievieti, kura reiz dzīvojusi Izraēlā, Telavivā, un savā bagātībā dalījās ar tiem, kam bija grūti. Kad viņa nomira, ļaudis nespēja samierināties ar viņas nāvi un vēlējās, lai viņa būtu dzīva. Dītera un Rozvitas gleznās atdzīvojas šī svešiniece Tabita, lai gan sveša viņa nav, jo no apustuļu stāstiem ir zināms, ka apustulis Pēteris savulaik atdzīvināja mirušo Tabitu, kurai pateica vien trīs vārdus — "Tabita, celies augšā!", un viņa piecēlās.     "Ugunīgais lietus", "Ilgas pļavā" —tie ir tikai daži gleznu nosaukumu, ar kuriem skatītāju uzrunā autori, bet kopumā visi darbi ir stāsts  par cilvēka spēju piecelties, būt stipram, kas mūsdienās ir tikpat svarīgi kā apustuļa Pētera laikos. Aizkustinošo stāstu par Tabitu, kas kļuvusi par pamatmotīvu visiem šiem darbiem, izstāstīja Rozvita, taču arī Dīteram ir savs stāsts par piecelšanos pēc bērnības, kas sakrita ar Otro pasaules karu.    Gleznas cita citu papildina un šķiet, ka ikviena nākamā ir kā jauna rindkopa mūžam neuzrakstītajā stāstā par dzīvi. Māra Grīnberga   Lai apskatītu visus darbus, spiediet šeit>>>>>>
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Maģiskais spektrs Dace Saulīte, Sarmīte Caune 2012.g. aprīlis-maijs

Lai apskatītu visus darbus, spiediet šeit>>>

Tukšuma savādnieks

Uldis Čamans. Gleznas.

2012.g. marts

Lai apskatītu visus darbus spiediet šeit

Apvārsnis

Latviešu mūsdienu glezniecība

2012.g. februāris

Andris Vītoliņš. Ar dzelteno

Lai apskatītu visus darbus skatieties sadaļu MĀKSLINIEKI

Galerijas izstāde

Latviešu mūsdienu glezniecība

2012.g. janvāris

Maija Tabaka. Regīna 1984.

Lai apskatītu visus darbus skatieties sadaļu MĀKSLINIEKI

IZLASE

Galerijai - 20

Latviešu mūsdienu glezniecība

2011.g. novembris-decembris

Lai apskatītu visus darbus, spiediet šeit

Skuja Braden

Saldais skūpsts

Porcelāns

2011. novembris - decembris

Skuja Braden ir pseidonīms, kas apvieno divu  mākslinieču uzvārdus — Ingunu Skuju (Latvija), un Melissa Braden (Sakramento, Kalifornija). Viņas sāka strādāt kopā 1999.gada februārī  Mākslinieces kopā strādā  katrā aspektā  — projektēšanas un formas radīšanā. Kopīgais radīšanas  process piešķir katram  darbam ārkārtīgi individuālu un unikālo raksturu. Skuja Braden darbus var atrast privātkolekcijās un muzejos Austrālijā, Kanādā, Horvātijā, Dānijā, Dominikānas Republikā, Francijā, Vācijā, Ungārijā, Itālijā, Korejā, Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Polijā, Slovākijā, Zviedrijā, Šveicē, Krievijā, Apvienotā Karalistē, un visā ASV.

Lai apskatītu visus darbus, spiediet šeit>>>

Rudens 2011

Latviešu mūsdienu glezniecība

2011.g. 1. oktobris - 12. novembris

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu Mākslinieki

Lielā vasaras izstāde 2011

Latviešu mūsdienu glezniecība

2011.g. jūlijs - septembris

Lielā Vasaras izstāde galerijā "Mans's" notiks jau 20. reizi. Plaši pārstāvēti dažādu paaudžu mākslinieki —  J. Pīgoznis, E. Grūbe, J. Osis, A. Meldere, J. Anmanis, I. Vecozols, A. Naumovs, L. Eglīte, I. Celmiņa, N. A. Afanasjeva, O. Zitmanis, D. Iltnere, R. Muzis,  Kaspars un Kristaps Zariņi, I. Avotiņa, A. Audere un daudzi citi.

Ekspozīcijas centrā ir Maijas Tabakas darbi. "Katra Maijas Tabakas glezna ir sapnis par iedomātu dzīvi, un katrs viņas personāžs skatās mūžības bezgalībā. Tāpat kā Maija Tabaka pati. Īstenībā būdama atnācēja no citas planētas, viņa meistarīgi atveido Zemes iedzīvotāju un par latvieti", par gleznoptāju teicis mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis.

Pirmo reizi galerijā izstādītas Andra Vītoliņa, Ditas  Lūses un Alises Mediņas gleznas.

Lai apskatītu visas gleznas, spiediet šeit...

2011. g.  2. maijs - 30. jūnijs

Helēna Heinrihsone, Ivars Heinrihsons, Anna Heinrihsone

GLEZNAS

Lai apskatītu visas gleznas, spiediet šeit>>>>>

Helēna Heinrihsone

   "Visa mana īstā dzīve ir gleznās. Lielākās vilšanās. Lielākās drāmas ir sakarā ar gleznieciskām neveiksmēm. Nekad ar cilvēkiem man nav bijis tādu pārdzīvojumu kā ar saviem darbiem vai arī ar citu mākslinieku radīto."

H. Heinrihsone

  "Helēnas Heinrihsonas vārds latviešu glezniecībā saistās tikai ar viņai raksturīgāko: to, ka vienmēr ir uzdrīkstējusies, ir pārāk atklāta, ir pārāk koša, pārāk izteiksmīga. Taču viņas izaicinājums nekad nav bijis pašmērķīgs vai tukšs. Kāds to nodēvējis par laukumu glezniecību (90. gadi), bet Helēna vienmēr uzsver sižeta būtību caur formas un krāsas tīrību."

Ilze Žeivate

Ivars Heinrihsons

"Ivars Heiinrihsons (1945) ir spožākais liriskā neoekspresionisma pārstāvis latviešu mūsdienu glezniecībā ar izsmalcinātu ahromātisku krāsu paleti kur melna līnija vai laukums ir pamatu pamats - ekspresija un stabilitāte".

Ilze Žievaite

 "Ivars Heinrihsons ir atvērts pasaulei un citiem medijiem, viņš var ļauties eksperimentiem un ekskursiem ārpus divdimensiju plaknes, bet viņa perfekcionētāja daba liek turpināt atrastā izkopšanu, jo tikai tā rodas kvalitāte. Nemanāmi, bet noteikti pieaug koncentrēšanās uz atsevišķiem arvien abstrahētākiem tēliem (klavieres, zirgi un atkal zirgi), ekspresija tiek sabalsota ar lakonismu vai izmeklētu lineārismu, katra kompozicionāla, tonāla vai faktūras nianse kļūst arvien svarīgāka."

Dr. habil. art. Latvijas mākslas akadēmijas profesors Eduards Kļaviņš

Anna Heinrihsone

Dzimusi 1970. g. Rīgā. Beigusi   J.Rozentala mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas Akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu, kā arī maģistrantūru.   

Personālizstādes: “1996”, Ivonnas Veihertes galerija, Rīga (1996), „Pateicības diena”, galerija Māksla XO, Rīga (2004), „Komēdijas atkarīgie. Klauna dienasgrāmata”, galerija MākslaXO, Rīga (2005), „Lacrima”, galerija Māksla XO, Rīga (2007).

Scenogrāfijas darbi:  No 1995 gada  - kopumā ap 50 izrādēm Latvijas teātros.

Apbalvojumi: 1999 balva par gada labāko TV audio-vizuālo noformējumu (LNT), 2000 gada labākais kostīmu mākslinieks (par izrādi “Precības”)

Inta Celmiņa, Edvards Grūbe.

Gleznas.

2011.g. 15. marts - 30. aprīlis

Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes personālizstādē apskatāmi vairāk nekā 70 darbi.

".. cauri visiem mākslas satricinājumiem un jaunatklājumiem Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, neiedragātas stingri stāvējušas dažas tīrās glezniecības adeptu klintis, un viena no tādām mums noteikti ir Edvards Grūbe. Gleznotājs, kura dramatiski spēcīgo, plaša vēriena otas rakstu un krāsas fascinējošo piesātinātību izstāžu ekspozīcijās pazīstam nekļūdīgi uzreiz.. Turklāt līdzās šai stilistiskai noturībai Edvarda Grūbes gleznu radītā pasaule ietver arī tematiskus motīvus un apzinātu jūtu koncentrāciju uz to skaistuma un dzīves vērtību izpratni, ko dēvējam par latvisku, vēstures gaitā izkoptu."

Laima Slava

E. Grūbe dzimis 1936. gadā Rīgā. Mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības nodaļā. Izstādēs piedalās no 1961. gada. Strādājis par zīmēšanas un gleznošanas pasniedzēju.  LMA pasniedzējs, docents. 1982. gadā piešķirts Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums. 1991. gadā E. Grūbe ievēlēts par LMA profesoru. Darbi izstādīti: ASV, Armēnijā, Austrijā, Baltkrievijā, Beļģijā, Bulgārijā, Japānā, Kanādā, Kirgīzijā, Krievijā, Lietuvā, Luksembrgā, Polijā, Somijā, Šveicē, Ukrainā, Vācijā un Zviedrijā. Darbi atrodas: mākslas muzejā Arsenāls (Rīgā), Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Krievijas kultūras ministrijas īpašumā Maskavā, Valsts Tretjakova galerijā (Maskavā), Lietuvas Mākslas muzejā (Viļņā), Ludviga Modernās mākslas muzejā Ķelnē, kā arī Jeane von Oppenheim kolekcijā Ķelnē un citās privātkolekcijās.

Lai apskatītu E. Grūbes gleznas, spiediet šeit>>>>

  "Intas Celmiņas radošā pašizpausme sasitās ar gadsimtiem seno eļļas glezniecību. Viņas daiļrade veidojusies 20. gadsimta pēdējos trīsdesmit gados, pietiekami ilgā laikā, lai sevi pieteiktu un radītu paliekošu vietu mākslas vēsturē.

Dace Lamberga

"Saprotu, cik cilvēka spējas ir neierobežotas, bet man nav vēlēšanās meklēt 21. gadsimta jauno sazināšanās valodu. Esmu laimīga, ka manās rokās ir tik skaists un sens instruments kā glezniecība un ka varu to nest tālāk. Patiesībā ticu, ka tad, kad apklust dižie graušanas un būvēšanas trokšņi, cilvēks vienmēr atgriežas pie lietām, kuras ir liktas viņa pamatā un kuras nekad nemainās."

Inta Celmiņa

I. Cemiņa dzimusi 1946. gadā Rīgā. Studējusi LMA Pedagoģijas nodaļā. Kopš 1969. gada glezno ar eļļu uz audekla un piedalās izstādēs. 1976. gadā uzņemta Mākslinieku savienībā. Strādājusi pedagoģisko darbu Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā un LMA. Kopš 1988. gada strādā tikai radoši. Personālizstādes (arī kopā ar dzīvesbiedru Edvardu Grūbi) Rīgā, Madonā, Gēteborgā (Zviedrija), Bostonā (ASV). 1990. gadā piešķirts Nopelniem bagātās mākslas darbinieces nosaukums.

Lai apskatītu I. Celmiņas gleznas, spiediet šeit>>>

Krāsainās sarunas

1. marts - 15. marts

Latviešu mūsdienu glezniecība

  M. Tabaka. Dzejnieks (2002.g.)

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Sapņotāji

1. februāris - 28. februāris

Latviešu mūsdienu glezniecība

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Galerijas izstāde

2011.g. janvāris

Latviešu mūsdienu glezniecība

  Imants Vecozols. Kokzāģētava

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

2010.g. novembris - decembris

Inta un Kārlis Dobrāji. Gleznas

Atzīmējot divdesmit gadu ilgo sadarbību ar māksliniekiem Intu un Kārli Dobrājiem, galerija aicina skatītājus uz abu mākslinieku kopīgo personālizstādi "Gleznas". Šāds projekts radies, atzīmējot  galerijai un mākslinieku sadarbības 20 gadus. Abu mākslinieku gleznu dialogs galerijā rada īpašu ģimenisku strāvojumu, kas attēlots perfektā telpiski tonālā glezniecībā. Māksliniekiem raksturīgo tēmu loks ir visai plašs - klusās dabas, ainavas, figurālie tēli, portreti un darba tematikai veltīti risinājumi. Intas un Kārļa Dobrāju daiļrade saistās ar sadzīvē rastām vērtībām, kuras ir un būs nozīmīgas ikvienā vēsturiskajā laika posmā. Izstāde pārsteigs  ar vērienīgumu - skatāmi vairāk nekā 70 darbi galerijas 10 telpās.

Lai apskatītu visas gleznas, spiediet šeit

Rudens pastaiga

2010.g. oktobris

Latviešu mūsdienu glezniecība

Uno Daņiļevskis. Lauku ainava

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Lielā vasaras izstāde 2010

10. jūlijs — 30. septembris

Lielā Vasaras izstāde galerijā "Mans's" notiks jau 19. reizi. Plaši pārstāvēti dažādu paaudžu mākslinieki — I. Vecozols, J. Pīgoznis, E. Grūbe, J. Osis, A. Meldere, A. Naumovs, L. Eglīte, N. Brasliņš, I. Celmiņa, N. Medvedeva, P. Brekte, L. Ķempe, Z. Lūse un daudzi citi.

Ekspozīcijas centrā ir mūžam jaunās, mainīgās Dž. Skulmes darbi. Viņas krāsainie it kā ar bērna roku gleznotie darbi, kuros redzamas kailas meitenes, radušies iedvesmojoties no meitas Martas bērnības zīmējumiem. Viņas gleznas veido izstādes konceptuālo pamatu, ap kuru grupējas citu autoru vasarīgi saulainie darbi. Jaunākās Dž. Skulmes gleznas apliecina viņas uzdrīkstēšanos būt nemitīgā pašizziņas procesā. Māksliniece nonākusi pie tā, kas viņai sniedz iekšējo atbrīvošanos, patiku un gandarījumu.

"Džemmas Skulmes personībai ir nepārvērtējama loma 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslas attīstībā un sabiedriskajā dzīvē. Viņa nāk no ievērojamas mākslinieku, latviešu klasiskā modernisma veidotāju dzimtas. Alegoriski attēlojot pagātni un tagadni, Dž. Skulme runā par savas un visas tautas izcelsmi, likteni un pēctecību.." (Mākslas zinātniece Ilze Žeivaite). Dž. Skulme beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas  glezniecības nodaļu (1949) un Repina Maskavas institūtu (Pēterburga) (1955). Mākslinieces darbi atrodas latvijas Nacionālā Mākslas muzeja, Tretjakova galerijas (Maskava), Zimmerly Mākslas muzeja (ASV) un citās kolekcijās.

Viegli uz rotaļīgi izstādes koncepcijā iekļaujas arī Alekseja Naumova eksotiskās dienvidzemju ainavas un Ilgvara Zalāna interesantie apceļoto zemju cilvēku portreti. Speciāli izstādei gleznots Ulda Čamana cikls "Vēstules"  ietver vēstījumu, kas katram skatītājam jāatšifrē pašam.  Izstāde nešaubīgi ir notikums vasaras kultūras dzīvē.

Lai apskatītu visas gleznas, spiediet šeit

Maija Tabaka. Jūtu laiks

2010.g. 1.maijs - 5.jūlijs

Galerijā „Mans’s” skatāma  Maijas Tabakas personālizstāde „Jūtu laiks”. Galerijā   šī ir otrā mākslinieces personālizstāde (pirmā bija vairāk nekā pirms 10 gadiem). Ekspozīcijā ir 31 darbs, kas tapis no 1999. līdz 2010. gadam. Izstādi papildina arī 10 gleznas no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja   un Latvijas Mākslinieku savienības  fondiem, kas tapuši vēl agrāk — no 1981. līdz 1991. gadam. Starp tiek tādi šedevri, kā „Ave Sol un Imants Kokars”, „Bērzu birzs”, „Čigānu dzīve”, „Nakts”, „Mamma”  u.c.

 Lielajās vasaras izstādēs M. Tabakas darbi parādījušies regulāri, kas liecina par uzticēšanos, un tagad arī savu personālizstādi, pieskaņotu nesen aizvadītajai 70 gadu jubilejai, māksliniece vēlējusies izstādīt  galerijā „Mans’s”.

Maija Tabaka, nenoliedzami, ir viena no  populārākajām  latviešu gleznotājām jau no padomju laikiem. Kāds gan ir šīs ilglaicīgās popularitātes noslēpums? Vai tā ir spītīgā pretestība sociālistiskā reālisma dogmām, neiekļaušanās vispārējās mākslas attīstības tendencēs?  Vai arī tā sakņojas gleznotājas izteiksmes līdzekļos —  precīza tēlu atlasē,  smalkā inscenējumā, komplicētā telpiskajā struktūrā, daudzslāņainajā sižetā? Katrā ziņā skaidrs, ka popularitātei nav nekāda sakara ar terminu „masu kultūra”, drīzāk ar cilvēka dabu un atvēršanos brīnumam.

Pie pēdējā laikā tapušajiem meistardarbiem noteikti jāpieskaita darbi „Studija”, „Siltums ziemā”, „Bērns, kas rāda mēli”. Ne visi darbi ir šedevri, taču neviens neļauj pavirši paskriet garām,  liek uzlūkot to ilgāku laika sprīdi, līdz atklāti daudzie jūtu, sižetu, alegoriju un simbolu slāņi.

Maija Tabaka izvēlas apgūt valodu, kādā tapušas agrīno vecmeistaru gleznas, bet viņa stāsta šajā valodā par pasauli savā laikā. Šis savienojums   — renesanses gramatika un mūsdienu sižets — fascinē.

Maijas Tabakas personālizstādes vienmēr ir bijis notikums. Notikums, kas pulcē daudz skatītāju, izraisa sajūsmu, strīdus, katarsi, noliegumu, un nevienu neatstāj vienaldzīgu. Nekas jau lielos vilcienos nav mainījies, lai šoreiz būtu savādāk.  

Maija Tabaka ciemojas galerijā:

Lai apskatītu visas gleznas, spiediet šeit

Līdzsvara savienojums. Latviešu mūsdienu glezniecība.

2010.g. aprīlis

Uldis Čamans. Ūdens logs

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Parfīms. Latviešu mūsdienu glezniecība.

2010.g. marts

Uldis Čamans. Parfīms

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Pastaiga. Latviešu mūsdienu glezniecība.

2010.g. februāris

Anna Baklāne. Anitas portrets

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Prieks... Latviešu mūsdienu glezniecība.

2010.g. janvāris

Liena Baklāne. Ziedi

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Baltā skaņa. Latviešu mūsdienu glezniecība.

2009.g. decembris

Kārlis Dobrājs. Baltā

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Vēstījums. Latviešu mūsdienu glezniecība.

2009.g. novembris

Imants Vecozols. kartupeļi

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Gaismas taka. Latviešu mūsdienu glezniecība.

2009.g. oktobris

Frančeska Kirke. Wateau kurpe

Lai apskatītu visas gleznas, skatieties sadaļu "Mākslinieki"

Lielā vasaras izstāde 2009

Latviešu mūsdienu glezniecība.

2009.g. jūlijs-septembris

Lai apskatītu visus darbus, spiediet šeit

Kapilāra smaids

Balts. Melns. Sarkans.

Uldis Čamans. Gleznas

2009.g. maijs-jūnijs

Lai apskatītu visus darbus, spiediet šeit